Lucjans Žeļigovskis

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Lucjans Žeļigovskis
Lucjan Żeligowski
Lucjans Žeļigovskis
Personīgā informācija
Dzimis 1865. gada 17. oktobrī
Ašmjani, Viļņas guberņa, Krievijas impērija (tagad Karogs: Baltkrievija Baltkrievija)
Miris 1947. gada 9. jūlijā (81 gads)
Londona Karogs: Apvienotā Karaliste Apvienotā Karaliste
Tautība polis
Vecāki Gustavs, Vladislava
Māsas Ernestīne, Magdalēna
Dzīvesbiedre Tatjana Lopato
Bērni Janīna, Tadeušs
Militārais dienests
Dienesta pakāpe ģenerālis
Dienesta laiks 1885—1927
Valsts Krievijas impērija (1885—1917)
Polija (1919-1927)
Struktūra Sauszemes armija
Kaujas darbība Krievu-japāņu karš, Pirmais pasaules karš, Krievijas pilsoņu karš, Poļu-padomju karš, Lietuvas brīvības cīņas

Lucjans Žeļigovskis (poļu: Lucjan Mieczysław Rafał Żeligowski, baltkrievu: Люцыян Жалігоўскі, 1865—1947) bija Polijas armijas ģenerālis un sabiedriskais darbinieks. Lietuvas brīvības cīņu laikā cīnījās pret Lietuvas valdības armiju, organizēja Viļņas apgabala ieņemšanu. Viduslietuvas valsts galva. Polijas kara ministrs (1925—1926), Seima deputāts (1935—1939).

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1865. gada 17. oktobrī Perehodu pusmuižā pie Ašmjaniem Lietuvas šļahtiča Gustava Žeļigovska un viņa sievas Vladislavas, dzimušas Tračevskas (Traczewska), ģimenē. Mācījās Rīgas karaskolā, 1885. gadā sāka dienēt Krievijas impērijas armijā. Piedalījās Krievu-japāņu karā.

Pirmā pasaules kara laikā pulkvedis Žeļigovskis komandēja Krievijas impērijas armijas 284. kājnieku pulku, pēc Februāra revolūcijas vadīja 1. Poļu korpusa brigādi. Krievijas pilsoņu kara sākumā 1918. gadā komandēja poļu vienības Kubaņā, piedalījās ģenerāļa Deņikina Dienvidkrievijas armijas organizēšanā, tomēr 1919. gada aprīlī ar 4. Poļu strēlnieku divīziju atgriezās Polijā. Poļu-padomju karā laikā bija 10. kājnieku divīzijas komandieris.

1920. gada oktobra sākumā tika iecelts par 1. Lietuviešu-baltkrievu divīzijas komandieri un pēc Juzefa Pilsudska norādījuma 9. oktobrī ieņēma Viļņu, neraugoties uz Lietuvas-Polijas pamiera nosacījumiem. Līdz 1922. gadam bija t.s. Viduslietuvas valsts galva, vēlāk armijas inspektors Varšavā (19211925) un Polijas kara ministrs (19251926). Viens no J. Pilsudska sabiedrotajiem 1926. gada Maija apvērsuma gatavošanā, pēc tam 1927. gadā atvaļinājās no armijas dienesta.

1930. gadā publicēja atmiņu grāmatu "1920. gada karš. Atmiņas un pārdomas" (Wojna w roku 1920. Wspomnienia i rozważania). Polijas Seima deputāts (1935—1939).

1939. gada 1. septembrī, sākoties Otrā pasaules kara Polijas kampaņai, mēģināja pieteikties karadienestā. Devās bēgļu gaitās uz Franciju, pēc tās okupācijas 1940. gadā uz Apvienoto Karalisti, kur bija Polijas trimdas valdības loceklis. Miris 1947. gada 9. jūlijā Londonā. Viņa pelni pārvesti uz Varšavu un apglabāti Povonzku kara kapsētā (Powązki Wojskowe).