Ludvigs Bētiņš

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Ludvigs Bētiņš
Personīgā informācija
Dzimis 1856. gada 11. oktobrī
Valsts karogs: Krievijas Impērija Sīpeles pagasts, Kurzemes guberņa, Krievijas impērija (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1930. gada 12. jūnijā (73 gadi)
Valsts karogs: Latvija Rīga, Latvija
Tautība Latvietis
Profesionālā informācija
Mācības Sanktpēterburgas Konservatorija (1875-1878)

Ludvigs Bētiņš (dzimis 1856. gada 11. oktobrī, miris 1930. gada 12. jūnijā bija latviešu pianists, ērģelnieks, pedagogs un komponists.[1][2]

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ludvigs Bētiņš dzimis 1856. gada 29. septembrī (v.s.) Sīpenes pagasta "Lejasstrazdos". Viņa tēvs, Jānis Bētiņš, bija pazīstams ērģelnieks, diriģents un mūzikas pedagogs. No viņa Ludvigs jau bērnībā ieguva pamatzināšanas mūzikā. Skolojās Jelgavas ģimnāzijā un paralēli muzikālo izglītību papildināja pie ērģelnieka Rudolfa Posteļa. Jau kā bērns Ludvigs spēlēja ērģeles Sātu baznīcas dievkalpojumos, bet plašākas publikas priekšā uzstājās 1870. gadā Kurzemes novada dziesmu svētkos Dobelē, kad kopā ar tēvu uz ērģelēm četrrocīgi atskaņoja Mocarta fantāzijas. 1875. gadā, pēc ģimnāzijas beigšanas, viņš iestājās Sanktpēterburgas konservatorijā, kur studēja klavieru spēli pie prof. Lešeticka, ērģeļu spēli pie prof. Homiliusa un kompozīciju pie prof.Rimska-Korsakova. Lai sagādātu līdzekļus studijām paralēli tām viņš spēlēja ērģeles Sv. Annas, vēlāk Sv. Miķeļa baznīcās un pasniedza mūzikas stundas vairākās valdības augstāko pārstāvju ģimenēs.[3]

Pēc konservatorijas beigšanas 1879. gadā viņš strādāja par mūzikas pedagogu vispirms divus gadus Kijevā, pēc tam Tiflisā. 1889. gadā sāka strādāt par Maskavas konservatorijas pedagogu, bet jau pēc trīs gadiem atgriezās Tiflisā. No 1905. gada veselības uzlabošanas nolūkā viņš daudz ceļoja pa Āfriku un Rietumeiropu. No 1908. līdz 1914. gadam viņš atkal ir Maskavas konservatorijas profesors. Lai gan Bētiņš strādāja dažādās Krievijas impērijas pilsētās, ik gadu skolu vasarās brīvdienās viņš parasti apmeklēja dzimteni, piedalījās dziesmu svētkos un sniedza koncertus Rīgā, Jelgavā, Liepājā un citās Latvijas pilsētās.[3]

1920. gadā Ludvigs Bētiņš atgriezās uz pastāvīgu dzīvu Latvijā un mājoja Dobelē pie sava drauga un cienītāja Dr. med. E. Francmaņa. Dibinoties Latvijas konservatorijai viņš tika aicināts par pedagogu. Viņš gan uzstājās konservatorijas atklāšanas koncertā, bet vājās veselības dēļ no piedāvātā darba atteicās. Šajā laikā viņš mācīja klavierspēli tikai jaunajai pianistei Lidijai Kalniņai-Ozoliņai, kas, lai būtu sava pedagoga tuvumā, uz laiku bija pārcēlusies dzīvot uz Dobeli. Laiku pa laikam Bētiņš uzstājās konservatorijas kamermūzikas vakaros. Vājā veselība nedot iespēju viņam izvērst plašāku koncertdarbību. Ludvigs Bētiņš nomira 1930. gada 12. jūnijā Rīgas pilsētas 1. slimnīcā. Viņu apglabāja Vecātu kapos.[3]

Apbalvojumi un pagodinājumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latvijas enciklopēdija. 1. sējums. Rīga : Valērija Belokoņa izdevniecība. 2002. 643. lpp. ISBN 9984-9482-1-8.
  2. Latvijas padomju enciklopēdija. 1. sējums. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 769. lpp.
  3. 3,0 3,1 3,2 Brusubārda, L.. "Ludvigs Bētiņš". Mūzikas Apskats (№ 10/1936): 225.—228. lpp.
  4. Valdības Vēstnesis № 262 (17.11.1928), 3. lpp.
  5. JVLMA Goda profesori

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]