Luiziānas pirkums
Luiziānas pirkums bija 1803. gada zemes iegādes darījums, ar kuru Amerikas Savienotās Valstis no Francijas nopirka plašu teritoriju Ziemeļamerikā. Darījums aptvēra aptuveni 2,14 miljonus km² un būtiski palielināja ASV teritoriju. Luiziānas pirkums tiek uzskatīts par vienu no nozīmīgākajiem notikumiem ASV teritoriālās paplašināšanās vēsturē.
Vēsturiskais konteksts
[labot | labot pirmkodu]18. gadsimta beigās un 19. gadsimta sākumā Luiziāna bija stratēģiski nozīmīga teritorija, jo tā kontrolēja piekļuvi Misisipi upei un Ņūorleānas ostai. Šie transporta ceļi bija īpaši svarīgi ASV rietumu zemju zemniekiem un tirgotājiem, kuri izmantoja Misisipi upi preču pārvadāšanai.
Sākotnēji Luiziāna atradās Francijas kontrolē, bet pēc Septiņgadu kara 1762. gadā tā tika nodota Spānijai. 1800. gadā ar slepeno San Ildefonso līgumu Spānija piekrita atdot Luiziānu atpakaļ Francijai. Tas radīja bažas ASV valdībā, jo Napoleons Bonaparts varēja izmantot šo teritoriju Francijas impērijas atjaunošanai Ziemeļamerikā.
Sarunas un darījums
[labot | labot pirmkodu]ASV prezidents Tomass Džefersons sākotnēji vēlējās iegādāties tikai Ņūorleānu un tiesības izmantot Misisipi upes tirdzniecības ceļus. Šim nolūkam uz Franciju tika nosūtīti diplomāti Džeimss Monro un Roberts R. Livingstons.
Tomēr Francijas politiskā un militārā situācija mainījās. Napoleons zaudēja interesi par koloniālu impēriju Ziemeļamerikā pēc neveiksmēm Haiti revolūcijā un gatavošanās karam ar Lielbritāniju. Tāpēc Francija piedāvāja ASV iegādāties visu Luiziānas teritoriju.
1803. gada 30. aprīlī tika parakstīts Luiziānas pirkuma līgums. ASV samaksāja Francijai 15 miljonus ASV dolāru, kas atbilda aptuveni četriem centiem par akru. Darījums tika ratificēts ASV Senātā 1803. gada oktobrī, un teritorijas nodošana oficiāli notika tajā pašā gadā.
Teritorija
[labot | labot pirmkodu]Luiziānas pirkums aptvēra plašu teritoriju starp Misisipi upi austrumos un Klinšu kalniem rietumos. Šajā teritorijā vēlāk pilnībā vai daļēji izveidojās vairākas ASV pavalstis, tostarp Luiziāna, Misūri, Arkanzasa, Aiova, Ziemeļdakota, Dienviddakota, Nebraska, Oklahoma, Kanzasa, Montāna, Vaiominga, Kolorādo un Minesota.
Precīzas teritorijas robežas darījuma laikā nebija pilnībā noteiktas, un tas vēlāk izraisīja vairākus diplomātiskus un politiskus strīdus ar Spāniju un citām valstīm.
Nozīme
[labot | labot pirmkodu]Luiziānas pirkums gandrīz dubultoja Amerikas Savienoto Valstu teritoriju un pavēra ceļu tālākai ekspansijai uz rietumiem. Tas nostiprināja ASV kontroli pār Misisipi upes baseinu un deva iespēju attīstīt lauksaimniecību, tirdzniecību un jaunas apmetnes valsts iekšienē.
Darījums arī radīja konstitucionālas diskusijas, jo ASV Konstitūcijā nebija tieši paredzētas prezidenta tiesības iegādāties jaunas teritorijas. Tomēr Džefersona administrācija uzskatīja pirkumu par stratēģiski nepieciešamu, un Kongress to apstiprināja.
Pēc Luiziānas pirkuma ASV valdība organizēja Lūisa un Klārka ekspedīciju, lai izpētītu jauniegūtās zemes, kartētu teritoriju un nodibinātu kontaktus ar vietējām indiāņu tautām.
Sekas
[labot | labot pirmkodu]Luiziānas pirkums būtiski mainīja Ziemeļamerikas politisko karti. Tas samazināja Francijas ietekmi kontinentā un nostiprināja ASV kā augošu kontinentālu lielvaru. Tajā pašā laikā pirkums palielināja konfliktus ar pamatiedzīvotājiem, jo ASV ekspansija uz rietumiem izraisīja zemju atsavināšanu, piespiedu pārvietošanu un militāras sadursmes.
Darījums ietekmēja arī diskusijas par verdzības izplatīšanos jaunajās teritorijās. Šie jautājumi vēlāk kļuva par vienu no galvenajiem politiskajiem konfliktiem ASV 19. gadsimtā un veicināja spriedzi, kas noveda pie Amerikas pilsoņu kara.