Lukaju arhipelāgs
| Lukaju arhipelāgs | |
|---|---|
| Lucayan Archipelago | |
|
Arhipelāga centrālās un rietumu daļas satelītaina | |
  Lukaju arhipelāgs  Lukaju arhipelāgs  Lukaju arhipelāgs | |
| Ģeogrāfija | |
| Izvietojums | Atlantijas okeāns |
| Koordinātas | 23°30′N 75°40′W / 23.500°N 75.667°WKoordinātas: 23°30′N 75°40′W / 23.500°N 75.667°W |
| Salu skaits | 740 |
| Platība | 14 308 km² |
| Garums | 1370 km |
| Augstākais kalns |
Alvernija 64 m |
| Administrācija | |
 Bahamas | |
| Lielākā pilsēta | Naso |
| Lielākā pilsēta | Providensialesa |
| Demogrāfija | |
| Iedzīvotāji | 443 000 (2016) |
| Blīvums | 24,6/km² |
Lukaju arhipelāgs (angļu: Lucayan Archipelago), arī Bahamu arhipelāgs vai Bahamu salas (angļu: Bahamian Archipelago, Bahama Islands),[1] ir koraļļu salu arhipelāgs Atlantijas okeāna rietumos uz ziemeļiem no Lielajām Antiļu salām, tiek pieskaitīts Vestindijai. Arhipelāga lielāko daļu aizņem Bahamu valsts, bet dienvidaustrumu daļu — Apvienotās Karalistes aizjūras teritorija Tērksas un Kaikosas. Arhipelāgam pieskaita arī Tērksām un Kaikosām piederošo Mušuāra sēkli un Dominikānai piederošos Silvera un Navidadas sēkļus ziemeļos no Espanjolas salas. Arhipelāga lielākā sala ir Androsa, bet lielākā pilsēta — Bahamu galvaspilsēta Naso. Arhipelāgs nodēvēts pēc tajā dzīvojušās taino cilts lukajiem (pašnosaukums — lukku-cairi), kas bija pirmie Rietumu puslodes iedzīvotāji, ar kuriem 1492. gadā kontaktējās Kristofors Kolumbs.
Ģeogrāfija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Sala atrodas Atlantijas okeāna rietumos pie Ziemeļamerikas krastiem uz rietumiem no Sargasu jūras. Arhipelāga starpsalu akvatoriju dažkārt dēvē par Bahamu jūru.[2] Floridas šaurums ziemeļrietumos arhipelāgu atdala no Floridas pussalas, bet dienvidos no arhipelāga atrodas Kuba un Espanjola. Arhipelāgs stiepjas 1370 km garumā dienvidaustrumu—ziemeļrietumu virzienā un iekļauj ap 740 salas un 2400 motu un klintis, no kurām tikai 38 ir apdzīvotas. Lielākās salas ir Androsa (Ziemeļandrosa un Dienvidandrosa), Lielā Inagva, Abako un Lielā Bahama. Salas koraļļu izcelsmes, zemas, augstākais punkts ir Alvernijas kalns 64 m vjl Ketas salā. Valda tropisks savannas klimats ar karstu un mitru sezonu un siltu un sausu sezonu, dienas vidējā temperatūra 31 °C un 1382 mm nokrišņu gadā, bet temperatūras starpība starp "karsto"un "silto" sezonu ir tikai 7 °C.
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu].jpg)
Arhipelāgu vismaz kopš 8. gadsimta apdzīvoja taino cilts lukaji un mūsdienās daudzu salu nosaukumiem ir lukaju izcelsme. Lukaji bija pirmie «indiāņi», kurus savas pirmās ekspedīcijas laikā Indijas meklējumos 1492. gadā sastapa Kristofors Kolumbs. Drīz pēc ierašanās spāņi lukajus paverdzināja un kopīgi ar eiropiešu ievazātajām slimībām tas noveda pie lukaju pilnīgas izzušanas salās līdz 1520. gadam.[3] Līdz pat 17. gadsimta vidum salas palika praktiski neapdzīvotas.
1718. gadā Bahamas kļuva par Lielbritānijas kroņa koloniju, bet 1783. gadā saskaņā ar Parīzes līgumu arī Tērksu un Kaikosu salas kļuva par Lielbritānijas īpašumu. Salās tika ievesti vergi kā no ASV dienvidu štatiem, tā arī no Vestindijas un Āfrikas. 1834. gadā verdzība Lielbritānijā tika atcelta un arhipelāgs kļuva par populāru patvērumu brīvlaistajiem un no vergu tirgotāju kuģiem atbrīvotajiem vergiem. 1958. gadā arhipelāgs tika iekļauts Vestindijas Federācijā; Bahamas kā patstāvīga province, bet Tērksas un Kaikosas — kā Jamaikai pakļauta teritorija. Federācija tika likvidēta 1962. gadā. Bahamas par neatkarīgu valsti kļuva 1973. gadā, bet Tērksas un Kaikosas palika Britu Sadraudzībā kā patstāvīga aizjūras teritorija.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «Bahamu salas». Ģeogrāfijas vārdnīca Pasaules zemes un tautas. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 1978. 84. lpp.
- ↑ «Bahamu jūra». Ģeogrāfijas vārdnīca Pasaules zemes un tautas. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 1978. 84. lpp.
- ↑ "The Lucayans: the vanished indigenous people of the Bahamas". Expeditions.com.[novecojusi saite]