Lukstu čakstīte

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Lukstu čakstīte
Saxicola rubetra (Linnaeus, 1758)
Tēviņš
Tēviņš
Mātīte
Mātīte
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlasePutni (Aves)
KārtaZvirbuļveidīgie (Passeriformes)
ApakškārtaDziedātājputni (Passeri)
DzimtaMušķērāju dzimta (Muscicapidae)
ApakšdzimtaČakstīšu apakšdzimta (Saxicolinae)
ĢintsČakstītes (Saxicola)
SugaLukstu čakstīte (Saxicola rubetra)
Lukstu čakstīte Vikikrātuvē

Lukstu čakstīte (Saxicola rubetra) ir maza auguma mušķērāju dzimtas (Muscicapidae) dziedātājputns, kas ligzdo gandrīz visā Eiropā (izņemot Islandi) un Āzijas rietumos, bet ziemo Āfrikas centrālajā daļā.[1] Ģeogrāfisko variāciju nav.[2]

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lukstu čakstīte sastopama visā Eiropā, attēlā mātīte
Latvijā lukstu čakstīte ir parasta un izplatīta ligzdotāja, attēlā tēviņš
Tēviņa tumšajā sejā koši izceļas baltās uzacis un vaigu kontūras

Lukstu čakstīte ir gājputns, kas ligzo Eiropā, sākot ar Īriju ziemeļrietumos un Portugāles ziemeļiem dienvidrietumos, areālam austrumu virzienā plešoties līdz Rietumsibīrijai (Obas upes baseinam Novosibirskas tuvumā). Ziemeļu virzienā areāls sniedzas līdz Norvēģijas ziemeļiem, bet dienvidu virzienā sasniedz Spānijas un Itālijas centrālo daļu, Grieķijas ziemeļus, Tuvos Austrumus, Aizkaukāzu un Irānas ziemeļrietumus.[3][4]

Ziemo Āfrikā uz dienvidiem no Sahāras, no Senegālas austrumiem līdz Kenijai (austrumu virzienā) un līdz Zambijai (dienvidu virzienā).[3][4] Pārvietojas uz Āfrikas rietumiem, uzsākoties sausajai sezonai (septembrī vai novembrī). Neliela daļa populācijas ziemo Ziemeļāfrikas rietumos (Marokā, Alžīrijas ziemeļos un Tunisijā). Klejojošie putni reizēm sasniedz Islandi, Kanāriju salas, Kaboverdi un Dienvidāfriku.[4]

Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lukstu čakstīte Latvijā ir parasta un izplatīta ligzdotāja, kā arī caurceļotāja. Rudenī aizceļo uz ziemošanas vietām Āfrikā, taču ir bijis viens novērojums decembrī.[3]

Izskats un īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lukstu čakstīte ir neliels, slaids dziedātājputns ar īsu asti. Tas uz zemes pārvietojas ar ātriem, sīkiem lēcieniem, ik pa laikam purinot un skurinot spārnus un asti.[5] Augumā līdzīgs sarkanrīklītei. Ķermeņa garums 12—14 cm, spārnu plētums 21—24 cm, svars 13—26 g.[4][6][7][8]

Abiem dzimumiem ir labi saskatāmas, gaišas "uzacis", ķermeņa augšpusē ir tumši brūns, raibumots apspalvojums, pazode un krūtis gaiši brūnas un bāli dzeltens vai gandrīz balts vēders. Aste melna, bet malējām spalvām ir balta pamatne.[4][9]

Ligzdošanas sezonas laikā tēviņa pakakle un krūtis kļūst oranži brūnas. Arī tā seja kļūst tumša, gandrīz melna, tajā koši izceļas baltās uzacis un vaigu kontūras joslas. Uz spārniem ir neliels, balts spogulis. Mātīte kopumā ir pelēcīgāka, tās seja brūna, krūtis pelēkbrūnas, arī uzacis un vaigu kontūras ir nevis baltas, bet gaiši pelēkbrūnas. Spārnu spogulis mazāks vai tā nav vispār. Tēviņi ārpus vairošanās sezonas un jaunie putni izskatās līdzīgi mātītēm. Vienīgi pieaugušajiem tēviņiem uz spārniem visu gadu saglabājas baltais spogulis.[4][10]

Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lukstu čakstīte barojoties vēro apkārtni no kāda paaugstinājuma

Lukstu čakstītes ligzdošanas areālā ierodas laikā no aprīļa beigām līdz maija vidum, bet pamet to laikā no augusta vidus līdz septembra vidum. Daži īpatņi uzkavējas pat līdz oktobrim. Ziemo galvenokārt tropiskajā Subsahāras Āfrikā. Ceļojumu uz ligzdošanas areālu uzsāk laikā no februāra līdz martam.[4] Migrācija notiek nakts laikā.[7] Pieaugušie putni reizi gadā, vasaras beigās pēc ligzdošanas, maina apspalvojumu, bet pēc tam uzsāk migrācijas ceļojumu. Jaunie putni tajā pašā laikā spalvas maina tikai daļēji, saglabājot lidspalvas.[4]

Galvenokārt uzturas paugurainās vietās ar bagātīgu, bet zemu veģetāciju un iespējām no kāda paaugstinājuma (neliela koka zariem vai augstāka auga cera) labi pārredzēt apkārtni.[11] Tās var būt ganības, pļavas ar reti augošiem, nelieliem krūmiem. Sastopama arī jaunās, retinātās skujkoku audzēs, kas nav vecākas par 5—6 gadiem un kurās koku augstums nav lielāks par 1—2 metriem.[4] Lukstu čakstīte kopumā ir vienpatis, bet rudenī uzturas nelielos ģimenes baros.[5] Sēžot savā novērošanas postenī uz kāda augstāka auga čakstītei, īpaši tēviņiem, ir raksturīgi atvērt un aizvērt asti, līdzīgi kā vēdekli, reizēm arī spārnus, demonstrējot to baltos spoguļus. Tādējādi tēviņš signalizē pārējiem tēviņiem par aizņemtu teritoriju.[4]

Barošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lukstu čakstīte ir kukaiņēdājs un galvenokārt (apmēram 80—90%) barojas ar kukaiņiem, bet barojas arī ar citiem bezmugurkaulniekiem, piemēram, zirnekļiem, nelieliem gliemežiem un tārpiem. Rudenī barojas arī ar ogām, piemēram, mellenām. Lukstu čakstīte mēdz vērot apkārtni no kāda paaugstinājuma un, līdzko kukainis ir pamanīts, to noķer. Visbiežāk kukaiņi tiek uzlasīti no zemes, bet lukstu čakstīte ķer arī lidojošos kukaiņus.[4]

Ligzdošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ligzda ar mazuļiem

Ligzdu būvē mātīte, izmantojot sausu zāli un sūnas, no iekšpuses tā izklāta ar dzīvnieku vilnu un ļoti smalkām smilgām. Tā atrodas uz zemes, noslēpta biezi augošā, bet zemā pļavas zālē. Ļoti bieži tā atrodas zem krūma zariem.[5] Dējumā ir 4—7 olas. Inkubācijas periods ilgst 11—14 dienas, perē tikai mātīte. Par mazuļiem rūpējas abi vecāki. Jaunie putni ligzdu pamet 10—14 dienu vecumā, bet lidot tie sāk 17—19 dienu vecumā. Vecāki turpina jaunos putnus barot vēl papildu divas nedēļas.[4][7] Lukstu čakstītei ir ļoti īss mūžs, tā parasti dzīvo apmēram divus gadus, bet daži īpatņi sasniedz 5 gadus. Dzimumbriedumu lukstu čakstīte sasniedz gada vecumā.[12]

Apdraudējums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lukstu čakstītes galvenie dabīgie ienaidnieki ir zebiekste, sermulis un neliela auguma plēsīgie putni, piemēram, purva piekūns, kā arī ligzdas un dējumus mēdz izpostīt vārnas un žagatas. Lukstu čakstītes mazuļus bieži nogalina siena pļaušanas un savākšanas tehnika (galvenais iemesls populācijas samazinājumam Eiropā[13]) vai liellopi, kas ganoties uzkāpj uz ligzdas. Reizēm lukstu čakstītes ligzdā savu olu atstāj dzeguze.[4]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. IUCN: Saxicola rubetra
  2. World Bird List: Chats, Old World flycatchers
  3. 3,0 3,1 3,2 «Ornitofaunistika: Lukstu čakstīte Saxicola rubetra». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 26. februārī. Skatīts: 2017. gada 1. decembrī.
  4. 4,00 4,01 4,02 4,03 4,04 4,05 4,06 4,07 4,08 4,09 4,10 4,11 4,12 Urquhart, E. & Bowley, A. (2002). Stonechats. A Guide to the Genus Saxicola. London: Helm Identification Guides. pp. 61–89, Plate 1. ISBN 0-7136-6024-4.
  5. 5,0 5,1 5,2 Witherby, H. F., ed. (1943). Handbook of British Birds, Volume 2: Warblers to Owls. H. F. and G. Witherby Ltd. pp. 169–173.
  6. Alive: Whinchat (Saxicola rubetra)
  7. 7,0 7,1 7,2 Nature Gate: Whinchat
  8. Avibirds: Whinchat
  9. Hoyo, J. del; et al., eds. (2005). Handbook of the Birds of the World, vol. 10. Barcelona: Lynx Edicions. p. 777. ISBN 84-87334-72-5.
  10. Javier Blasco-Zumeta & Gerd-Michael Heinze, Whinchat Archived 2014. gada 2. decembrī, Wayback Machine vietnē.
  11. Border, J. A.; Henderson, I. G.; Redhead, J. W.; Hartley, I. R. (2017). "Habitat selection by breeding Whinchats Saxicola rubetra at territory and landscape scalesbirds". Ibis. 159 (1): 139–151. doi:10.1111/ibi.12433
  12. BTO: Whinchat Saxicola rubetra (Linnaeus, 1758)
  13. Bastian, A.; Bastian, H.-V. (1996). Das Braunkehlchen: Opfer der ausgeräumten Kulturlandschaft. Wiesbaden: Aula Verlag [cited in Urquhart & Bowley 2002]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]