Mākslinieciskās izteiksmes līdzeklis
Mākslinieciskās jeb tēlainās izteiksmes līdzeklis, arī stilistiskais paņēmiens ir īpaši izvēlēti vārdi un vārdu savienojumi folklorā un literāros darbos, kas rada valodas izteiksmīgumu un tēlainību.[1] Tas ir līdzeklis, ar ko kāda literāra darba autors bagātina tekstā atveidoto notikumu tēlojumu un piešķir tam dzejiskumu. Izšķir tropus[2] — paņēmienus, kuros izmanto nozīmes pārnesumu, — un stilistiskās figūras[3] — sintaktiskās konstrukcijas, kas pastiprina izteiksmīgumu.[4]
Mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu veidi un to raksturojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Tropi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Trops ir stilistisks paņēmiens, kurš balstās uz nozīmes pārnesumu, tā lietojums ir izplatīts ne vien daiļliteratūrā, bet arī ikdienas valodā, piemēram, publiskas sejas, politiskā skatuve.
Metafora[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Metafora — pārnesums uz līdzības pamata (piemēram: „zilo debesu kalns”).
Epitets[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Epitets — apzīmētājs, kas tēlaini raksturo kādu priekšmetu vai parādību (piemēram: „bāliņam zelta zirgi, dimantiņa pakaviņi”).
Oksimorons[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Oksimorons — epiteta paveids, kas ir pretstatīts apzīmējamam vārdam (piemēram: „vissaldākās mokas”).
Personifikācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Personifikācija — metaforas paveids, cilvēkam piemītošas īpašības pārnesums uz priekšmetu, dabas parādību vai dzīvnieku (piemēram: „...un tad iznāca no birzes vējš ar garu, sirmu bārdu”).
Alegorija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Alegorija — pārnestas nozīmes lietošana cita tēla vietā (piemēram, „kalējs kala debesīs, ogles bira Daugavā”).
Metonīmija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Metonīmija — tēlains atgādinājums, kurā uz abpusējas līdzības pamata kāds jēdziens aizstāj citu (piemēram, „abra mani pabaroja”).
Sinekdoha[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Sinekdoha — metonīmijas paveids, veselā vietā nosaukta daļa, daudzskaitļa vietā — vienskaitlis un otrādi (piemēram, „vasaras vidiņā, ēdu saldu zemenīti”).
Simbols[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Simbols — tēls, kas nosacīti pārstāv kādu ideju (piemēram, Antiņš, Lāčplēsis, zilā ilgu puķe).
Ironija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ironija — pozitīvas nozīmes vārda lietojums pretējā — negatīvā nozīmē (piemēram, „tikusi māte, tikusi meita, pele lēca pūrā, nolauza kaklu”).
Hiperbola[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Hiperbola — kādas parādības pārspīlēts tēlojums (piemēram, „neesam redzējušies veselu mūžību”).
Litota[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Litota — kādas parādības vājināts tēlojums (piemēram, „vīrs sēdoša suņa augumā”).
Perifrāze[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Perifrāze — metonīmijas paveids, priekšmeta vai parādības nosaukuma aizstāšana ar aprakstošu tēlu (piemēram, „laiks bij man gulēt iet, baltu smilšu kalniņā”).
Paradokss[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Paradokss — izteikums, kas krasi atšķiras no vispārpieņemtā uzskata un kas ir pretrunā ar veselo saprātu (piemēram, „apiet apkārt jūrai”).
Alūzija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Alūzija — tekstā vārds vai plašāka konstrukcija, kas norāda uz kādu citu literāru darbu, vēsturisku vai mītisku notikumu vai personu (piemēram, „Zvaigznes dienā raud bendes meitiņa zeltmatainā”, atsauce Ingas Ābeles darbā uz Kārļa Skalbes pasakas tēlu).[4]
Stilistiskās figūras[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Stilistiska figūra ir sintaktiska konstrukcija, kas var būt retorisks izscauciens, valodas elementu atkārtošana, norāde uz zemtekstu u.c., ikdienas valodā nav bieži lietota.
Asonanse[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Asonanse — patskaņu vai divskaņu mērķtiecīga atkārtošana vai saskaņošana (piemērām, I. Ziedoņa dzejolī: „Stars garām staram, / Bars garām baram”).
Aliterācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Aliterācija — vienādu vai līdzīgu līdzskaņu vai to savienojumu atkārtošana (piemēram, O. Vācieša dzejolī: „Aizgrābjoši! / Jūsmīgi puisīši / Žirgtus jambiņus jādelē”).
Anafora[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Anafora — vārda vai vārdu savienojuma atkārtojums blakus esošu teikumu, dzejas rindu vai pantu sākumā (piemēram, Raiņa dzejolī: „Jo laiks visgudrākais, jo atklāj visu; / Jo tilpums lielākais, jo aptver visu; / Jo gars visašākais, jo sasniedz visu”).
Epifora[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Epifora — vārda vai vārdu savienojuma atkārtojums blakus esošu teikumu, dzejas rindu vai pantu beigās (piemēram, I. Ābeles dzejolī: „Vai laiku, kas aiziet, var sagaidīt atpakaļ? / Vai mīlestību, kas prom, var sagaidīt atpakaļ? / Vai māti, kas mirusi, var sagaidīt atpakaļ?”).
Gredzens[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Gredzens — atkārtojums teksta, teikuma, dzejoļa vai panta sākumā un beigās (piemēram, G. Repšes stāstā: „Viņš piedzima marta rītā, kad debesīs skalojās balti spalvu mākoņi un virs pilsētas namiem kā zelta broša brīžiem uzmirdzēja saule. (..) Pieaudzis un smieklīgi mazs? Jeb mazs un smieklīgi pieaudzis? Virs pilsētas namiem kā zelta broša brīžiem uzmirdzēja saule.”).
Ķēde[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ķēde — viena teikuma vai viena panta divu rindu blakus esošs atkārtojums (piemēram, I. Ābeles dzejolī: „Un viņu lūpas čukst vienu — gaidīšu tevi atpakaļ. / Gaidīšu tevi atpakaļ. / Gaidīšu tevi atpakaļ. / (..) Es esmu ledus un nespēju taujāt — no kurienes?”).
Pakare[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pakare — teikuma vai dzejas rindas beigu daļas atkārtojums jauna teikuma vai dzejas rinda sākumā (piemēram, V. Strēlertes dzejolī: „Un jūs, kura vaigā es noraugos / Ar skatienu maigu un sēru, / Man patīkat tāpēc, ka atgādināt, / Ka atgādināt man jēru”).
Daudzkāršojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Daudzkāršojums — vārda, vārdu savienojuma vai teikuma daļas atkārtojums (piemēram, O. Vācieša dzejolī: „pāri strīpu / visam, / visam, / visam / vakarējam”).
Blīvējums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Blīvējums — dažādu parādību uzskaitījums vārdu virknē (piemērām, I. Ziedoņa dzejolī: „Vārds ieduras vārdā, / Saduras, sametas, saveras, saķeras”).
Inversija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Inversija (stilistiska figūra) — atkāpe no ierastās vārdu secības (piemēram, „naktī tumšā nāk viņš”).
Redukcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Redukcija — teikuma locekļu izlaidums (piemēram, „Kad ir gatavs — sauc!”).
Polisindetons[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Polisindetons — vārdu vai teikuma daļu saistījums ar atkārtotiem saikļiem (piemēram, „Nevis es, bet tu, bet viņi, bet visi tie.”).
Asindetons[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Asindetons — vārdu vai teikuma daļu bezsaikļa saistījums (piemēram, „Atnācu. Ieraudzīju. Uzvarēju.”).
Retoriska uzruna[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Retoriska uzruna — vēršanās pie kādas parādības, kas nevar atbildēt (piemēram, „Tik daudz ceļinieku caur jums, vecie vārti, ir izgājuši.”).
Retorisks izsauciens[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Retorisks izsauciens — uzsvērts apgalvojums vai noliegums izsaukuma teikuma veidā (piemēram, Raiņa dzejolī: „Vēl lielā tice ir: veic dzīve nāvi!”).
Retorisks jautājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Retorisks jautājums — uzsvērts apgalvojums vai noliegums jautājuma teikuma veidā (piemēram, „Ko lai tagad daru?”).
Salīdzinājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Salīdzinājums — divu parādību saistījums, satuvinājums, kas balstīts uz to līdzību (piemēram, „kā zvaigznes zilā naktī krīt, tā manas dienas krīt”).
Paralēlisms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Paralēlisms — blakus tēlotas divas ainas (dabas un cilvēka dzīves tēlojums), kurās uzsvērta abu līdzība vai atšķirība (piemēram, „tek upīte riņķodama, iet meitiņa dziedādam'”).
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ Daina Štokmane, Iveta Vīduša. Literatūra 7. klasei. 1. daļa. Zvaigzne ABC, 2014. 112. lpp.
- ↑ «tropi, literatūrā». Nacionālā enciklopēdija. Skatīts: 17.05.2021.
- ↑ «stilistiskās figūras». Nacionālā enciklopēdija. Skatīts: 17.05.2021.
- ↑ 4,0 4,1 Inta Urbanoviča, Raita Šūpola, Anita Vanaga. Latviešu valoda 12. klasei. Zvaigzne ABC, 2012. 135. lpp. ISBN 978-9934-0-2857-1.
 | Šis ar literatūru saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |