Mārtiņš Lācis
| Mārtiņš Lācis | |
|---|---|
|
| |
| Ukrainas Ārkārtējās komisijas vadītājs | |
|
Amatā 1919 — 1921 | |
|
| |
| Dzimšanas dati |
1888. gada 16. decembrī |
| Miršanas dati |
1938. gada 20. martā (49 gadu vecumā) |
| Politiskā partija | Padomju Savienības komunistiskā partija |
Mārtiņš Lācis (dzimis 1888. gada 16. decembrī, miris 1938. gada 20. martā), īstajā vārdā Jānis Sudrabs, bija latviešu izcelsmes padomju revolucionārs un rakstnieks.[1]
Dzīvesgājums
[rediģēt | labot pirmkodu]Dzimis 1888. gadā Vecpiebalgas pagasta Ragaiņos kalpu Pidriķa un Katrīnes Sudrabu ģimenē. Pēc mācībām Vecpiebalgas draudzes skolā sāka strādāt par galdnieka mācekli. 1905. gada pavasarī viņš iestājās Latvijas Sociāldemokrātiskajā partijā un piedalījās 1905. gada revolūcijas notikumos. 1907. gadā viņš sāka lietot partijas segvārdu "Mārtiņš Lācis", bija skolotāja palīgs Krimuldas pagastskolā. 1908. gadā nokārtoja skolotāja eksāmenu un ieguva tautskolotāja tiesības, strādāja par skolotāju Lielstraupes draudzes skolā un Vecsalacas skolā. 1909. gadā publicēja satīriskus dzejoļus "Viesuļa kalendārā" un "Zvārguļa Zobgala kalendārā". 1910. gadā pārcēlās uz Rīgu, bija LSD Malienas un Vidienas organizācijas propagandists. No krievu valodas iztulkoja aprakstu "Kā dzīvoja un nomira Ļevs Tolstojs".
1911. gadā pārcēlās uz Ziemeļkaukāzu un Donas apgabalu, kur ar Mārtiņa Lāča pasi strādāja par mērnieka palīgu. 1913. gadā kļuva par Krievijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas Tveras grupas Maskavā vadītāju, līdztekus bija A. Šaņavska Maskavas Tautas universitātes Vēstures un filozofijas kursa klausītājs.
Pirmā pasaules kara laikā 1915. gada augustā viņu arestēja par pagrīdes tipogrāfijas organizēšanu un izsūtīja uz Irkutskas guberņu. No izsūtījuma vietas viņš aizbēga un pievienojās KSDSP Petrogradas komitejai. 1917. gadā viņš bija viens no Petrogradas Sarkanās gvardes organizatoriem, Oktobra revolūcijas laikā Viborgas rajona sacelšanās štāba loceklis, pēc tam Petrogradas kara revolucionārās komitejas loceklis. 1918. gada maijā kļuva par Viskrievijas Ārkārtējās komitejas (čekas) kolēģijas locekli, Kontrrevolūcijas apkarošanas nodaļas vadītāju, jūlijā vadīja kreiso eseru sacelšanās apspiešanu Maskavā un "Dzimtenes un brīvības glābšanas savienības" Jaroslavļas sacelšanās apspiešanu.
Krievijas pilsoņu kara laikā bija Austrumu frontes Ārkārtējās komisijas vadītājs, Kara tribunāla priekšsēdētājs, 1919. gadā kļuva par čekas slepenās daļas vadītāju, tad no 1919. līdz 1921. gadam vadīja Ukrainas Ārkārtējo komisiju.[1] "Sarkanā terora" koncepcijas autors.
Vēlāk bija Krievijas PFSR Kalnrūpniecības pārvaldes Galvenās sāls rūpniecības komitejas priekšsēdētājs (1921–1923), Valsts lauksaimniecības uzņēmumu sindikāta priekšsēdētājs Zemkopības tautas komisariātā (1923–1928), VK(b)P Lauku nodaļas vadītāja vietnieks (1928–1930), Tālo Austrumu Zivrūpniecības uzņēmumu savienības "Daļriba" priekšsēdētājs (1930–1932), Maskavas G. Pļehanova Tautsaimniecības institūta direktors (1932–1937), rakstīja dzeju un stāstus[1] par jaunceltnēm un darba pirmrindniekiem. Sarakstījis 12 lugas, galvenokārt revolucionāras hronikas un aģitlugas latviešu un krievu valodā.[2] Lielā terora laikā 1937. gada 29. novembrī Lāci apcietināja, 1938. gada 20. martā nogalināja un apraka Butovas poligonā.[3] 1956. gadā reabilitēts.
Apbalvojumi
[rediģēt | labot pirmkodu]Apbalvots ar Sarkanā Karoga ordeni un Darba Sarkanā Karoga ordeni.[1]
Atsauces
[rediģēt | labot pirmkodu]- 1 2 3 4 Latvijas enciklopēdija. 3. sējums. Rīga : Valērija Belokoņa izdevniecība. 2005. 631. lpp. ISBN 9984-9482-3-4.
- ↑ Mārtiņš Lācis LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts
- ↑ «timenote.info». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 21. augustā. Skatīts: 2019. gada 21. augustā.
Ārējās saites
[rediģēt | labot pirmkodu]- Biogrāfija (krieviski)
| Šī ar Latviju saistītā cilvēka biogrāfija ir nepilnīga. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
|