Mārtiņš Peniķis
| ||||||||||||||||||||
| ||||||||||||||||||||
Mārtiņš Peniķis (1874. gada 6. novembris — 1964. gada 28. februāris) bija 2. Rīgas latviešu strēlnieku pulka komandieris, Latvijas Neatkarības kara dalībnieks, Latvijas Bruņoto spēku ģenerālis (1920), militārais vēsturnieks. Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris. Armijas inspektors (1921—1924) un komandieris (1928—1934). Viens no 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājiem.
Dzīvesgājums
[labot | labot pirmkodu]Mārtiņš Peniķis dzimis 1874. gada 6. novembrī Kuldīgas apriņķa Turlavas Ķoniņu ciemā «Atālmaulu» mājās zemnieka Mārtiņa Peniķa ģimenē, kas ir cēlusies no senas kuršu ķoniņu dzimtas. Mācījās Kuldīgas ministrijas skolā.
1896. gadā uzsāka dienestu 133. Simferopoles kājnieku pulkā. 1900. gadā iestājās Čugujevas junkuru skolā, pēc kuras beigšanas 1902. gadā tika paaugstināts par podporučiku un ieskaitīts 121. kājnieku pulkā Harkivā. Krievijas—Japānas kara laikā 1904.—1905. gadā piedalījās kaujās pie Jušulinas, Ļaojanas, Sandepū un Mukdenas. 1906. gadā paaugstināts par poručiku, 1910. gadā par štābskapteini. 1913. gadā uzsāka studijas Nikolaja Ģenerālštāba akadēmijā.
Pirmā pasaules kara sākumā Peniķis kā rotas komandieris cīnījās Galīcijas frontē un piedalījās kaujās pie Krakovas, kur 1914. gada 25. decembrī tika smagi ievainots. 1915. gadā piedalījās kaujās Baltkrievijas teritorijā, paaugstināts par kapteini. 1916. gada martā sasniedza apakšpulkveža pakāpi un kopš jūnija bija bataljona komandieris. 1916. gada 16. novembrī tika iecelts par 2. Rīgas latviešu strēlnieku pulka komandieri, vadīja pulku Ziemassvētku kaujās. 1917. gada martā paaugstināts par pulkvedi, septembrī piedalījās kaujās pie Mazās Juglas, pēc kaujām tika iecelts par 1. latviešu strēlnieku brigādes komandieri.
Pēc Oktobra revolūcijas un Latviešu strēlnieku pulku demobilizācijas pulkvedis Peniķis 1918. gada sākumā palika Vācijas karaspēka okupētajā Vidzemē un tika internēts. Pēc Vācijas kapitulācijas 1918. gada novembra beigās viņš tika atbrīvots un 8. decembrī iecelts par Latvijas Bruņoto spēku Kurzemes kara iecirkņa priekšnieku. Niedras valdības laikā 1919. gadā bija Karaspēka plānu un štatu organizācijas izstrādāšanas komisijas loceklis, bet pēc tās krišanas 1919. gada 26. jūnijā iecelts par Liepājas latviešu karaspēka priekšnieku ar divīzijas komandiera tiesībām.
1919. gada 1. septembrī Peniķis tika iecelts par kara mācības iestāžu priekšnieku, bet pēc Rietumkrievijas Brīvprātīgo armijas uzbrukuma Rīgai viņš 12. oktobrī tika iecelts par 2. Vidzemes kājnieku divīzijas komandieri un Dienvidu frontes pavēlnieku, nomainot pulkvedi Jorģi Zemitānu. 1919. gada 10. novembrī viņa vadībā 2. Vidzemes divīzija satrieca ienaidnieku un ieņēma Torņakalnu. Pēc tam Vidzemes divīzija izcīnīja galvenās Jelgavas atbrīvošanas kaujas 14.—21. novembrī.
1920. gada 13. augustā Mārtiņš Peniķis tika iecelts par Latvijas armijas Galvenā štāba priekšnieku un paaugstināts par ģenerāli. Pēc Brīvības cīņu beigām 1921.—1924. gadā viņš bija Latvijas Bruņoto spēku inspektors (faktiski armijas komandieris). No 1928. gada 21. aprīļa līdz 1934. gada 14. novembrim viņš bija Latvijas Bruņoto spēku komandieris.
Pēc pensionēšanās 1934. gadā bija Lāčplēša Kara ordeņa domes priekšsēdētāja biedrs un Triju Zvaigžņu ordeņa domes loceklis, darbojās Latvijas Vēstures institūtā un lasīja lekcijas Augstākajā kara skolā.
Otrā pasaules kara beigās 1944. gada rudenī pensionētais ģenerālis Peniķis devās uz Vāciju, bet 1945. gadā atgriezās Rīgā, kur turpināja nodarboties ar militārās vēstures pētniecību.
Miris 1964. gada 28. februārī Rīgā, apbedīts Meža kapos.
Darbi
[labot | labot pirmkodu]- "Senlaiku kara vēsture",
- "Pasaules karš 1914.—1918. Austrumu frontē", (1929.)
- "Latvijas nacionālās armijas cīņas 1919 vasarā un rudenī", (1931.)
- "Latvijas armijas sākums un cīņas Latvijā līdz 1919 jūlijam", (1932.)
- "Pasaules karš 1914, 1915 un 1916 un latviešu strēlnieku bataljonu—pulku cīņas, I (1937.)
Apbalvojumi
[labot | labot pirmkodu]- Sv. Staņislava ordenis: II, III šķ.,
- Sv. Annas ordenis: II, III, IV šķ.,
- Sv. Jura ordenis: IV šķ.,
- Serbijas Karadžordževiča Baltā Ērgļa ordenis: IV šķ.,
- Sv. Jura zobens,
- Lāčplēša Kara ordenis: II (1927), III šķ. (1920),
- Triju Zvaigžņu ordenis: I šķ. (1928),
- Francijas Goda Leģiona ordenis,
- Polijas Polonia Restituta ordenis un Drošsirdības krusts, II šķ.,
- Igaunijas Brīvības krusts, I šķ.,
- Lietuvas Vytis ordenis: I šķ. 2. pakāpe,
- Somijas Baltās Rozes I šķ. komandiera ordenis (1926),
- Zviedrijas Šķēpa ordeņa lielkrusts,
- Aizsargu Nopelnu krusts (1931).
Āŗējās saites
[labot | labot pirmkodu]Literatūra
[labot | labot pirmkodu]- Latvijas armijas augstākie virsnieki 1918-1940, biogrāfiska vārdnīca/(sast. Ēriks Jēkabsons, Valters Ščerbinskis); Latvijas Valsts vēstures arhīvs. ISBN 9984-510-17-4
| Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas | ||
|---|---|---|
| Priekštecis: Zāmelis Adienis (Galvenā štāba priekšnieks) Kārlis Ramats (Virspavēlnieka štaba priekšnieks) |
Latvijas armijas Galvenā štāba priekšnieks 1920. gada 13. augusts — 1928. gada 25. aprīlis |
Pēctecis: Jānis Francis (Galvenā štāba priekšnieks) Jānis Buivids (Komandiera štāba priekšnieks) |
| Priekštecis: Jānis Balodis (Latvijas armijas virspavēlnieks) |
Latvijas armijas inspektors 1921. gada 1. aprīlis — 1924. gada 23. februāris |
Pēctecis: Pēteris Radziņš (Latvijas armijas komandieris) |
| Priekštecis: Pēteris Radziņš |
Latvijas armijas komandieris 1928. gada 25. aprīlis — 1934. gada 14. novembris |
Pēctecis: Krišjānis Berķis |
|
- 1874. gadā dzimušie
- 1964. gadā mirušie
- Kuldīgas novadā dzimušie
- Kuršu ķoniņi
- Latviešu strēlnieku virsnieki
- Latvijas ģenerāļi
- Jura ordeņa kavalieri
- Staņislava ordeņa kavalieri
- Annas ordeņa kavalieri
- Latvijas brīvības cīņas
- Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri
- Triju Zvaigžņu ordeņa lielkrusta komandieri
- Ar Goda Leģiona ordeni apbalvotie
- Ar Somijas Baltās Rozes ordeni apbalvotie
- Rīgas Meža kapos apbedītie