Mīļdzīvnieks

Mīļdzīvnieks, bieži arī vienkārši mājdzīvnieks, ir dzīvnieks, ko galvenokārt tur cilvēka kompānijai vai izklaidei, nevis kā darba dzīvnieku, mājlopu vai laboratorijas dzīvnieku. Bieži tiek uzskatīts, ka populāriem mīļdzīvniekiem ir pievilcīgs/mīlīgs izskats, inteliģence un saprotama personība, taču dažus mīļdzīvniekus (piemēram, klaiņojošu dzīvnieku) var uzņemt altruistisku iemeslu dēļ un saimnieks tos var pieņemt neatkarīgi no iepriekš pieminētajām īpašībām.

Divi no populārākajiem mīļdzīvniekiem ir suņi un kaķi. Citi bieži turēti dzīvnieki ir truši; seski; cūkas; grauzēji, piemēram, smilšu peles, kāmji, šinšillas, žurkas, peles un jūrascūciņas; putni, piemēram, papagaiļi, zvirbuļveidīgie un vistas; rāpuļi, piemēram, bruņrupuči, ķirzakas, čūskas un iguānas; ūdensdzīvnieki, piemēram, zivis, saldūdens un sālsūdens gliemeži; abinieki, piemēram, vardes un salamandras; un posmkāji, piemēram, tarantuli un vientuļniekvēži. Mazākie mīļdzīvnieki ir grauzēji, savukārt zirgu un vēršu grupā ietilpst lielākie mīļdzīvnieki.

Mīļdzīvnieki sniedz to saimniekiem jeb īpašniekiem^[1] gan fiziskus, gan emocionālus ieguvumus. Pastaigas ar suni var nodrošināt gan cilvēkam, gan sunim fiziskās aktivitātes, svaigu gaisu un sociālo mijiedarbību. Mīļdzīvnieki var sniegt biedriskumu cilvēkiem, kas dzīvo vieni, vai vecāka gadagājuma pieaugušajiem, kuriem nav pietiekamas sociālās mijiedarbības ar citiem cilvēkiem. Ir medicīniski apstiprināta terapijas dzīvnieku klase, kurus atved, lai apciemotu daļēji izolētos cilvēkus, piemēram, bērnus slimnīcās vai vecāka gadagājuma cilvēkus pansionātos. Dzīvnieku terapijā tiek izmantoti apmācīti dzīvnieki un aprūpētāji, lai sasniegtu konkrētus fiziskus, sociālus, kognitīvus vai emocionālus mērķus ar pacientiem.

Cilvēki visbiežāk iegādājas mīļdzīvniekus biedriskuma dēļ, lai aizsargātu māju vai īpašumu, vai arī dzīvnieku skaistuma vai pievilcības dēļ.^[2] 1994. gadā veikts Kanādas pētījums atklāja, ka visbiežāk minētie iemesli, kāpēc nav mīļdzīvnieka, bija nespēja rūpēties par to ceļojuma laikā (34,6 %), laika trūkums (28,6 %) un piemērotas mājvietas trūkums (28,3 %), bet nepatika pret mīļdzīvniekiem bija retāk sastopama (19,6 %).^[2] Daži zinātnieki, ētikas speciālisti un dzīvnieku tiesību aizsardzības organizācijas ir paudušas bažas par mīļdzīvnieku turēšanu to autonomijas trūkuma un dzīvesveida nepiemērotības dēļ.^[3]

Atsauces

↑ «Mājdzīvnieka atbildīga un tiesiska turēšana». lvportāls.lv. Skatīts: 2025. gada 2. novembrī.
1 2 Leslie, Be; Meek, Ah; Kawash, Gf; Mckeown, Db (April 1994). "An epidemiological investigation of pet ownership in Ontario". The Canadian Veterinary Journal 35 (4): 218–22. ISSN 0008-5286. PMC 1686751. PMID 8076276.
↑ Linda Rodriguez McRobbie. «Should we stop keeping pets? Why more and more ethicists say yes». The Guardian, 2017. gada 1. augusts. Skatīts: 2017. gada 3. augusts.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Mīļdzīvnieks.

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)

Šis ar sabiedrību saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.

[1] «Mājdzīvnieka atbildīga un tiesiska turēšana». lvportāls.lv. Skatīts: 2025. gada 2. novembrī.

[leslie-2] 1 2 Leslie, Be; Meek, Ah; Kawash, Gf; Mckeown, Db (April 1994). "An epidemiological investigation of pet ownership in Ontario". The Canadian Veterinary Journal 35 (4): 218–22. ISSN 0008-5286. PMC 1686751. PMID 8076276.

[3] Linda Rodriguez McRobbie. «Should we stop keeping pets? Why more and more ethicists say yes». The Guardian, 2017. gada 1. augusts. Skatīts: 2017. gada 3. augusts.

[1]

[2]

[3]