Mūrmuižas kauja

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Mūrmuižas kaujas attēls no Broces kolekcijas.

Mūrmuižas kauja (zviedru: Slaget vid Gemauerthof, krievu: Битва при Гемауертгофе) notika 1705. gada 16. jūlijā Lielā Ziemeļu kara laikā Svētes upes krastos netālu no Mūrmuižas (vācu: Gemauerthof) Zemgalē starp uzbrūkošo Krievijas caristes karaspēku Borisa Šeremetjeva vadībā un aizstāvošos Zviedrijas karaspēku Kurzemes gubernatora Ādama Lēvenhaupta (Adam Ludwig Lewenhaupt) vadībā.

Priekšvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc tam, kad Saksijas armija neveiksmīgi uzbruka zviedru Vidzemei 1700. gadā un tika uzvarēta Daugavas lejteces Spilves pļavās ("Daugavas kauja") 1701. gada jūlijā, tā atkāpās uz Poliju. Mazgadīgais hercogs Frīdrihs Vilhelms kopā ar māti devās pie sava mātesbrāļa Prūsijas hercoga Frīdriha, kurš 1701. gadā tika kronēts par pirmo Prūsijas karali. Kurzemes hercoga aizbildnis Ferdinands Ketlers, kas Daugavas kaujā komandēja hercogistes karaspēku, aizbēga uz Dancigu, kur pavadīja visu tālāko mūžu.

Zviedrijas karaļa Kārļa XII komandētais karaspēks savukārt pilnīgi sakāva krievu armiju pie Narvas cietokšņa 1700. gada novembrī. Kārlis XII nolēma vispirms iekarot Kurzemes un Zemgales hercogisti, tad Polijas-Lietuvas kopvalsti un piespiest Saksiju izstāties no kara. 1701. gadā Kurzemes landtāgs zviedru okupētajā hercogistē atteicās atzīt mazgadīgā Frīdriha Vilhelma aizbildni Ferdinandu Ketleru par Kurzemes hercogu. Kad 1703. gadā mazgadīgā hercoga māte Potsdamā ottreiz apprecējās ar Baireitas markgrāfu Kristiānu Ernestu, Kurzemes landtāgs viņai atņēma pavaldones tiesības. Par Kurzemes un Piltenes gubernatoru Zviedrijas karalis iecēla ģenerālmajoru Ādamu Lēvenhauptu.

Baltijas provinču aizsardzībai tika atstāta samērā neliela zviedru karaspēka daļa. Pēteris I ātri reorganizēja armiju un uzsāka Baltijas kara flotes izveidi. 1702. gadā krievi Šeremetjeva vadībā iebruka Igaunijā un Vidzemē, 18. jūlijā smagi sakaujot zviedrus kaujā pie Omuļiem netālu no Valkas un pamatīgi izpostot iekarotās teritorijas. 1703. gadā krievi ieņēma Ingriju un 1704. gada vasarā ieņēma Tērbatas un Narvas cietokšņus. 1705. gada vasarā Pēteris I nolēma doties uz Poliju-Lietuvu, pirms tam sakaujot zviedru karaspēka daļas Kurzemes un Zemgales hercogistē.

Kaujas norise[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zviedru karavadonis Ādams Lēvenhaupts (1659-1719).

Pēteris I no savas bāzes nometnes Polockas cietoksnī uzdeva Šeremetjevam ar 9500 jātniekiem un 2500 kājniekiem doties uz Jelgavu, kur bija izvietotas zviedru karaspēka daļas, kas nepieciešamības gadījumā varēja doties palīgā galvenajai zviedru karaspēka daļai Polijā un Saksijā.

11. jūlijā krievi sasniedza Mežotni pie Lielupes, bet zviedri ieņēma aizsardzības pozīcijas gar Svētes upi. Zviedru karaspēkam (ap 7000 vīru) Kurzemes un Piltenes gubernatora Ādama Lēvenhaupta vadībā izdevās sakaut daudz lielāko krievu karaspēku (ap 12 000 vīru), jo kaujas vidū, uzskatīdami to par uzvarētu, krievi esot sākuši laupīt zviedru vezumus. Zviedri sakopoja spēkus un atspieda krievus atpakaļ, līdz tie pievakarē atkāpās uz Mežotni. Zviedri kaujā zaudēja ap 1900 karavīru, krievu zaudējumi bija daudz lielāki, jo zviedri esot ieguvuši 13 lielgabalu, 9 karogus, 400 gūstekņu un visus vezumus.

Sekas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc kaujas Lēvenhaupts izlēma atvilkt savu armiju uz Vidzemi, bet krievi, saņēmuši papildspēkus, 1705. gada augustā jau ar 16 500 vīriem viegli ieņēma Kurzemi un Zemgali. Pēc tam, kad 1706. gada 3. februārī zviedru karaspēks kaujā pie Frauštates Silezijā uzvarēja sakšu armiju, 1707. gada martā krievu armija atstāja Kurzemi, kuru atkal pārņēma zviedri.

Piemiņas vieta[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1935. gadā Latvijas valdība kopā ar zviedriem Mūrmuižas kaujas vietā izveidoja pieminekli (tēlnieks Pēteris Ārendts) ar uzrakstu latviešu un zviedru valodā: "1705. gada 16. jūlijā šajā vietā zviedru karapulki Ādama Ludviga Lēvenhaupa vadībā uzvarēja spēcīgāku ienaidnieku". Svētes upes kreisajā krastā uzstādīts piemineklis kritušo zviedru karavīru kapavietā. Leģenda stasta, ka Svētes upes atvarā esot nogremdēta dzelzs naudas lāde ar karaspēka kasi.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Koordinātas: 56°25′48″N 23°31′45″E / 56.43000°N 23.52917°E / 56.43000; 23.52917