Mūsu Tēvs debesīs (Jurjānu Andrejs)

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Jurjānu Andreja 1889. gadā komponētā Mūsu Tēvs debesīs ir garīga kora dziesma korim ar Tēvreizes vārdiem. Pirmo reizi to atskaņoja 1910. gada Piekto vispārējo latviešu dziedāšanas svētku garīgajā koncertā.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

I Vispārīgajos latviešu dziedāšanas svētkos tika atskaņots vācu komponista Rinka, II Dziesmu svētkos Baumaņu Kārļa, III Dziesmu svētkos Oskara Šepska tā paša temata darbs, tā ka Andrejs Jurjāns bija ceturtais "Mūsu Tēva" latviešu dziesmusvētku izpildījuma autors, kam vēlāk sekoja vēl Emilis Melngailis un Lūcija Garūta.

Raksturojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latviešu darbu vidū Jurjāna darbs kļuvis par visvairāk dziedāto un ieguvis jau sen klasiskas kompozīcijas godu. Salīdzinot ar Melngaili, Jurjāna valoda ir konvencionālāka, bet Jurjāna kompozīcija izceļas ar cēlinātu pamatnoskaņu un stilisku tīrību, kas tik raksturīga visai klasiskai mūzikai. Jurjāna Mūsu Tēvs ir darbs, ko mēdzam saukt par viengabalainu un noapaļotu un kurā tehniskie līdzekļi, piemēram, modulācijas un kontrapunktiskais izstrādājums, tā saliedēti ar formas ielogu un teksta prasībām, ka ik takts tajā iegūst neatlaidīgu iekšēju dinamiku un viss darbs atstāj monumentālu iespaidu, kas mūs pavada vēl ilgi pēc tam, kad pati kompozīcija jau aizskanējusi. Reizē Jurjāna "Mūsu Tēvs" ir arī spilgti vokāls darbs, kas sākas un izskan ar vienu elpu, kamēr Melngaiļa impresionistiski traktētā kompozīcija ir it kā dekoratīva mozaīka no vairākiem atsevišķiem orķestrāli krāsainiem un ekspresīviem posmiem, bet — bez šīs kopējās elpas. Tādējādi Jurjāna un Melngaiļa darbi pārstāv divi savstarpēji tālus laikmetus, kaut tie dzimuši apmēram vienas paaudzes laikā. V dziesmu svētkos Jurjānu Andreja "Mūsu Tēvs" bija lielākais atradums šī vārda īstenā nozīmē — sevišķi vēl, ja zinām, ka dziesma bija sacerēta jau pirms 21 gada.[1]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Valentīns Bērzkalns (1965), Latviešu dziesmu svētku vēsture: 1864–1940, Bruklina: Grāmatu draugs, 242. lpp.