Magdalēna Elizabete fon Hallarte

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Magdalēna Elizabete fon Hallarte
Magdalene Elisabeth von Hallart
Magdalēna Elizabete fon Hallarte
Personīgā informācija
Dzimusi 1683. gada 4. jūlijā
Beļavas muiža, Zviedru Vidzeme (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Mirusi 1750. gada 29. janvārī (66 gadi)
Valmiermuiža, Rīgas guberņa (tagad Karogs: Latvija Latvija)

Magdalēna Elizabete fon Hallarte (Magdalene Elisabeth von Hallart) (1683–1750) bija vācbaltiešu muižniece, Valmiermuižas nomniece, hernhūtiešu kustības atbalstītāja. Uzturējusi kontaktus ar vācu vadošajiem piētisma un hernhūtisma darbiniekiem. Valmiermuižā nodibinājusi hernhūtiešu skolotāju semināru latviešiem (1738-1743). Finansējusi un organizējusi pirmo nozīmīgāko hernhūtiešu izdevumu latviešu valodā “Kādas izlasītas garīgas jaukas dziesmas” (1742), tā izplatīšanai iekārtojusi noliktavu Valmiermuižā.[1]

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimusi 1683. gada 4. jūlijā Gulbenes draudzes novada Beļavas muižā Zviedru Vidzemes pulka virsnieka Johana Gustava fon Bīlova (Bülow) un viņa sievas Magdalēnas, dzimušas Patkulas, ģimenē.[2] Pēc tēva nāves Lielā Ziemeļu kara laikā 1705. gadā viņa apprecējās ar zviedru armijas majoru un Ungurmuižas un Kūduma muižas īpašnieku Hansu Georgu Leijonu (Leyon), kas krita 1708. gada kaujā pie Ļesnas. Viņas abi dēli mira Lielā mēra epidēmijā. 1710. gada 18. jūnijā viņa otrreiz apprecējās ar Vidzemi okupējušās Krievijas armijas ģenerāli Ludvigu Nikolaju fon Hallartu un saimniekoja savā Beļavas muižā.

1716. gadā viņa devās līdzi vīram uz Saksiju, kur Drēzdenē iepazinās ar piētisma idejām un jauno grāfu Ludvigu Nikolaju fon Cincendorfu, kas 1722. gadā savos zemes īpašumos Saksijā izveidoja pirmo Hernhūtes brāļu draudzi.

1721. gadā kopā ar piētistu sludinātāju Albertu Antonu Fīrortu (Vierorth) uzturējās Pēterburgas galmā, tad atgriezās Vidzemē. 1725. gadā Krievijas ķeizariene Katrīna I ģenerālim Hallartam mūža rentē piešķīra Valmiermuižu, Mūrmuižu, Burtnieku un Zvārtes muižas, tajā pašā gadā Valmiermuižā tika iekārtota zemnieku bērnu skola. Pēc vīra nāves 1727. gadā viņa kļuva par viņa muižu mantinieci.

1729. gada novembrī pēc viņas aicinājuma Rīgā ieradās pirmā Hernhūtes brāļu draudzes misija, ko vadīja namdaris Kristiāns Dāvids (1690-1751). Pirmo brāļu draudzi Rīgā dibināja un līdz savai nāvei 1734. gadā vadīja mastu šķirotāju amata vecākais Matīss Šteinhauers. Hernhūtes brāļi devās uz Valmiermuižu, lai Jēru kalnā veidotu kopienu pēc Hernhūtes draudzes paraugiem. 1735. gadā M. E. fon Hallarte sūtīja vēstuli Cincendorfam un aicināja sūtīt no Hernhūtes papildus brāļus evaņģēlija sludināšanai. No Saksijas izraidītais grāfs Cincendorfs izlēma pats doties uz Valmieru. 1736. gada septembrī viņš ieradās Rīgā un ar lieliem panākumiem sprediķoja gan Rīgas, gan Valmieras un Tallinas baznīcās, gūstot daudz draugu un atbalstītāju, ieskaitot Vidzemes ģenerālsuperintendentu Jēkabu Fišeru. Valmiermuižā pie Hallartes notika plašākas Vidzemes muižnieku un luerāņu mācītāju apspriedes par jaunas mācību iestādes dibināšanu, ka rezultātā 1737. gadā viņa Valmiermuižā izveidoja brāļu draudzu semināru un 1738. gadā uzcēla jaunu ēku agrāk dibinātajai zemnieku skolai. 1737. gada rudenī pie Hallartes Valmiermuižā no Vācijas ieradās pieci hernhūtieši, kas ātri iemācījās latviešu valodu un devās sludināt uz Straupi, Ungurmuižu un Ērģemi.

Hallarte Gaujas labajā krastā tagadējās Diakonāta ielas galā uzcēla brāļu draudzes skolotāju sagatavošanas skolu jeb Valmieras draudzes novada palīgmācītāju diakonātu. Līdzās diakonātam tika uzcelts mazāks saiešanas nams latviešu sapulcēm, vēlāk pašā Gaujas krastā lielāks ar divām zālēm vācu un latviešu sanāksmēm,[3] kas tika nodēvēts par Jēra kalnu. 1742. gada sākumā iznāca Hallartes sponsorētā latviešu Brāļu draudzes dziesmu grāmata ar 234 dziesmām pehz sawu muhschigu isglahbschanu mekledamahm dwehselehm par labbu. 1743. gadā Vidzemes landtāga rosināta evaņģēliski luteriskās baznīcas konsistorija izveidoja izmeklēšanas komisiju hernhūtiešu brāļu draudžu lietā. Muižnieku un mācītāju sūdzību rezultātā 1743. gada 16. aprīlī Krievijas ķeizariene Elizabete Romanova pavēlēja slēgt lūgšanu namus un aizliedza sapulces. Diakonija un Jērakalna saiešanu vieta tika slēgtas.

Mirusi 1750. gada 30. janvārī Valmiermuižā.

Piemiņa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • M. E. Hallartes portrets skatāms brāļu draudzes Hernhūtes vadības ēkas centrālajā zālē.
  • 2014. gada 10. un 11. aprīlī Vidzemes Augstskolā un Valmieras muzejā notika starptautiska konference "Brāļu draudze Vidzemes kultūrtelpā". Konference bija veltīta arī Valmiermuižas īpašnieces Magdalēnas Elizabetes fon Hallartes personībai.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Straube G. Ģenerālienes M. E. fon Hallartes rūpe. Laikmets un personība 6. Rīga: RaKa izdevniecība, 2005. — 98-114 lpp.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]