Magnuss Gabriels Delagardijs

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Magnuss Gabriels Delagardijs
Magnus Gabriel De la Gardie
Magnus Gabriel De la Gardie 1653.jpg
Portrets (1653)
Zviedru Vidzemes ģenerālgubernators
Amatā
1649. gads — 1651. gads
Amatā
1655. gads — 1657. gads

Dzimšanas dati 1622. gada 15. oktobris
Zviedru Igaunija, Tallina (tagad Karogs: Igaunija Igaunija)
Miršanas dati 1686. gada 26. aprīlis
Vengarnas pils pie Sigtunas, Karogs: Zviedrija Zviedrija

Magnuss Gabriēls Delagardijs (zviedru: Magnus Gabriel De la Gardie, 1622–1686) bija Zviedrijas militārais un valsts darbinieks. Zviedru Vidzemes ģenerālgubernators (1649–1651, 1655–1657).

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1622. gadā 15. oktobrī Tallinā jaunieceltā Zviedru Vidzemes ģenerālgubernatora Jakoba Delagardija un viņa sievas Ebbas Brahes ģimenē kā vecākais dēls. Studēja Upsālas universitātē, 1639. gadā tika ievēlēts par universitātes rektoru (rector illustris), pēc tam apceļoja Franciju un Nīderlandi. 1643. gadā atgriezās dzimtenē un strauji izvirzījās karalienes Kristīnes valdīšanas laikā (1644–1654). 1647. gadā viņš bija Zviedrijas sūtnis tās sabiedrotās Francijas galmā, salaulājās ar Zviedrijas galma dāmu Mariju Eifrozīni no Cveibrikenes un ģenerāļa pakāpē piedalījās Trīsdesmitgadu kara noslēguma cīņās. Pēc kara beigām 1648. gadā viņu iecēla par Arensburgas grāfu un nākamajā gadā par Zviedru Vidzemes ģenerālgubernatoru (1649—1651).

1651. gadā Delagradiju iecēla par Zviedrijas valsts māršalu un 1652. gadā par valsts mantzini. Pēc tēva nāves viņš mantoja Leko pili (Läckö) pie Vēnerna ezera, kurā 1654. gadā uzsāka grandiozu pārbūvi. 1655. gadā karalis Kārlis X Gustavs viņu no jauna iecēla par Zviedru Vidzemes ģenerālgubernatoru (1655—1657) un zviedru karaspēka pavēlnieku Otrā Ziemeļu kara (1655—1661) laikā pret Polijas-Lietuvas un Krievijas karaspēkiem. 1656. gadā viņš vadīja Rīgas pilsētas aizsardzību pret Krievijas cara uzbrukumu Rīgas aplenkuma laikā, 1657. gadā viņš ieņēma Pečoru klosteri un uzvarēja krievus kaujā pie Valkas. Kara beigās piedalījās Olivas miera līguma sarunās un to parakstīja jaunā Zviedrijas karaļa Kārļa XI vārdā.

1660. gadā viņš kļuva par Zviedrijas valsts kancleru, līdz Kārļa XI pilngadības saniegšanai Magnuss Gabriels Delagardijs kopā ar viņa māti un četriem augstākajiem valdības pārstāvjiem pārvaldīja Zviedrijas lielvalsti. 1672. gadā viņš noslēdza jaunu savienības līgumu ar Francijas karali Luijs XIV, kas izraisīja karu ar Brandenburgu un Dāniju (1674–1679). Pēc tam, kad zviedru karaspēks cieta zaudējumus, jaunais karalis atcēla Delagardiju un pats ķērās pie karaspēka vadīšanas. 1658. gadā par Vidzemes militāro gubernatoru tika iecelts Roberts Duglass.

1680. gadā M. G. Delagardiju atstādināja no ārpolitikas vadības un ar muižu redukciju viņš zaudēja savus zemes īpašumus.[1] Miris Vengarnas pilī 1686. gada 26. aprīlī.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latviešu konversācijas vārdnīca. III. sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 4995. sleja.
Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Gabriels Bengtsons Uksenšerna
Zviedru Vidzemes ģenerālgubernators
1649-1651
Pēctecis:
Gustavs Horns
Priekštecis:
Gustavs Horns
Zviedru Vidzemes ģenerālgubernators
1655-1657
Pēctecis:
Aksels Lilijs