Maksims Tanks

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Maksims Tanks
Максім Танк
Maksims Tanks
Personīgā informācija
Dzimis 1912. gada 17. septembrī
Valsts karogs: Krievijas Impērija Piļkauščina, Viļņas guberņa, Krievijas Impērija (tagad Karogs: Baltkrievija Baltkrievija)
Miris 1995. gada 7. augustā (82 gadi)
Valsts karogs: Baltkrievija Minska, Baltkrievija
Tautība baltkrievs
Dzīvesbiedre Ļubova Asajeviča
Literārā darbība
Nodarbošanās dzejnieks, tulkotājs, redaktors
Valoda baltkrievu
Rakstīšanas laiks 1920. gadu beigas – 1990.
Literatūras virzieni sociālistiskais reālisms

Maksims Tanks (baltkrievu: Максім Танк, īstajā vārdā Jevhens Skurko (baltkrievu: Яўгeн Івaнавіч Скуркo), dzimis 1912. gada 19. septembrī [v.s. 4. septembrī], miris 1995. gada 7. augustā) bija baltkrievu tautības PSRS dzejnieks, tulkotājs un žurnālists.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis zemnieku ģimenē. 1914. gadā, glābjoties no Pirmā Pasaules kara ģimene devās bēgļu gaitās uz Maskavu, kur nodzīvoja līdz 1922. gadam.[1] Kad Krievijā sākās bada krīze, ģimene atgriezās dzimtajā ciemā, kas saskaņā ar Rīgas miera līgumu kļuva par Polijas Otrās republikas daļu.[1]

1928. gadā pievienojās pagrīdes komjauniešu organizācijai, studējot Radaškoviču skolā. Neskatoties uz labiem vērtējumiem skolā, 1929. gadā viņš kopā ar vairākiem citiem skolēniem tika izslēgts no skolas par piedalīšanos protestā pret baltkrievu skolu slēgšanu. Par piedalīšanos studentu protestos viņš tika izslēgts arī no savas nākamās skolas Viļņā.

1930. gadu sākumā piedalījās baltkrievu pagrīdes komunistu darbībā, rakstot Baltkrievijas un Polijas pagrīdes izdevumiem. 1932. gadā tika arestēts un ievietots Lukišķu cietumā.[2]

1932. gada beigās nelikumīgi šķērsoja Padomju Savienības robežu un pievienojās Baltkrievijas pagrīdes grupai Minskā, kur vēlāk viņu arestēja padomju varas iestādes. Viņu nopratināja NKVD darbinieki[1] un izsūtīja atpakaļ uz Poliju. Pēc atgriešanās bija nelikumīgās Rietumbaltkrievijas Komunistiskās partijas jaunatnes nodaļas aktīvists, darbojās Viļņā un Navahrudakā. Par savu darbību vairākas reizes tika arestēts un divus gadus pavadīja cietumā.

1936. gadā tika pieņemts Rietumbaltkrievijas Komunistiskās partijas rindās.

Pēc PSRS veiktās Rietumbaltkrievijas aneksijas strādāja par kultūras žurnālistu un bija Viļejkas izglītības administrators.[1] Lielā Tēvijas kara sākumā tika evakuēts uz Saratovu, vēlāk tika nosūtīts uz Brjanskas fronti, lai strādātu par vairāku padomju izdevumu reportieri.[1]

No 1945. līdz 1948. gadam strādāja par redaktoru satīriskajā žurnālā Vožik. No 1948. līdz 1966. gadam bija baltkrievu literārā žurnāla Полымя galvenais redaktors.[2]

No 1940. gadu beigām ieņēma dažādus vadošus amatus Baltkrievijas PSR likumdošanas sistēmā. No 1947. līdz 1971. gadam bija Baltkrievijas PSR Augstākās Padomes deputāts, no 1963. līdz 1971. gadam bija tās priekšsēdētājs.[2] No 1969. līdz 1989. gadam bija PSRS Augstākās Padomes deputāts.[1]

Pēc Baltkrievijas neatkarības iegūšanas atzina sevi par Baltkrievijas balti-sarkani-baltā karoga atbalstītāju. 1995. gadā iebilda pret pretrunīgi vērtēto Baltkrievijas nacionālo simbolu maiņu, kuru organizēja prezidents Aleksandrs Lukašenko.[3]

Miris 1995. gada 7. augustā Minskā.

Daiļrade[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmais dzejoļu krājums На этапах publicēts 1936. gadā. Pazīstamākās dzejnieka grāmatas ir "Zibens pēdas" (След бліскавіцы), "Ūdens malks" (Глыток вады), "Lai ir gaisma" (Хай будзе святло). Maksima Tanka daiļradei raksturīgs tematiskais plašums un formu daudzveidība.

Tulkojis no krievu, ukraiņu, poļu, lietuviešu, latviešu un bulgāru valodām. No latviešu valodas tulkojis Jāņa Sudrabkalna darbus.[4]

Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piemiņa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 «Біяграфія Максіма Танка». maksimtank.ru. Skatīts: 2020. gada 11. aprīlī.
  2. 2,0 2,1 2,2 «Жыццёвы i творчы шлях Максiма Танка». myadel.minsk-region.by. Skatīts: 2020. gada 12. aprīlī.
  3. «Дубы Максіма Танка: пра Яўгена Скурко піша Андрэй Скурко». Naša Ņiva. 2012. gada 17. septembrī. Skatīts: 2020. gada 12. aprīlī.
  4. Ragoiša Vjačeslavs. Беларускія пісьменнікі: біябібліяграфічны слоўнік. Беларуская Энцыклапедыя, 1995. 8—10. lpp.
  5. «Сёння ў Мядзеле адкрылі першы ў Беларусі помнік Максіму Танку». Будзьма беларусамі!. 2014. gada 5. decembrī. Skatīts: 2020. gada 13. aprīlī.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]