Pāriet uz saturu

Mantijas dobums

Vikipēdijas lapa
Atvērta gliemene ar labi redzamu mantijas dobumu.

Mantijas dobums ir telpa, kas no ārpuses ir norobežota ar molusku mantiju (latīņu: pallium), bet iekšpusē ar dzīvnieka ķermeni. Bez moluskiem šāds termins tiek lietots arī attiecībā uz pleckājiem, sprogkājiem un citām dzīvnieku formām, kurām ir mantija vai tai analogs orgāns. Ja mantija ir vāji attīstīta, tad arī mantijas dobums ir vāji izteikts un novērojams nelielas iedobes veidā, kura norobežota ar nedaudz izvirzītām mantijas malām (piemēram, bruņgliemežiem u.c.). Savukārt, ja mantija ir spēcīgi attīstīta, tad arī mantijas dobums iegūst lielus apmērus. Gadījumos, kad mantijas labā un kreisā puse saaug kopā lielā savas saskaršanās posmā, tad mantijas telpai ir izeja uz ārējo vidi vienīgi atsevišķās vietās (gliemeņu sifoni, galvkāju piltuves). Mantijas dobumā var būt izvietotas žaunas, osfrādiji, daudzu orgānu izvadatveres un kāja. Sauszemes gliemežiem mantijas dobuma siena pilda elpošanas funkciju. Visus šos orgānus un veidojumus kopā ar nierēm un sirdi (kas atrodas tieši blakus mantijas dobumam) sauc par orgānu mantijas kompleksu.[1]

Atsauces

[labot | labot pirmkodu]
  1. V. Dogels, Bezmugurkaulnieku zooloģija, Zvaigzne, 1986. 400. lpp.