Marīgalanta

Marīgalanta
Marie-Galante
Marīgalanta Marīgalanta Marīgalanta
Ģeogrāfija
Izvietojums	Karību jūra
Koordinātas	15°56′N 61°16′W
Arhipelāgs	Mazās Antiļu salas
Platība	158 km²
Garums	15,6 km
Platums	15,1 km
Krasta līnija	84 km
Augstākais kalns	Mornkonstāns 204 m
Administrācija
Gvadelupa
Lielākā pilsēta	Granbūra
Demogrāfija
Iedzīvotāji	10 655 (2018)
Blīvums	67,4/km²
Marīgalanta Vikikrātuvē

Marīgalanta (franču: Marie-Galante, gvadelupiešu kreolu: Marigalant) ir sala Karību jūrā, Mazajās Antiļu salās, Gvadelupas aizjūras departamenta trešā lielākā sala. Salas lielākā apdzīvotā vieta ir Granbūra dienvidrietumu krastā.

Ģeogrāfija

Marīgalantas ziemeļu piekrastes klintis

Sala atrodas Mazo Antiļu salu vidusdaļā Aizvēja salu dienvidos. 26 km platais Marīgalantas šaurums ziemeļrietumos un ziemeļos to šķir no Gvadelupas galvenajām salām Bastēras un Grantēras, bet 29 km platais Dominikas šaurums — no Dominikas dienvidos. Sala ir tektoniskas izcelsmes kaļķakmens plato, reljefā dominē viļņota pauguraine. Augstākais punkts ir 204 m augstais Mornkonstāns salas austrumos. Krasti mēreni izroboti, krauji, vietām piekrastē koraļļu sēkļi. Valda mitrs tropu klimats.

Ievērojamu daļu salas teritorijas aizņem cukurniedru plantācijas un tās galvenais produkts ir rums, sevišķi tā paveids rhum agricole — tas atšķiras no parastā ruma galvenokārt ar to, ka tas ir gatavots no svaigi spiestas cukurniedru sulas un veido tikai aptuveni 3% no kopējā ruma ražošanas apjoma. Audzē arī tabaku, kafiju un kokvilnu.

Vēsture

Vēsturiskās cukurniedru dzirnavas

Pirms eiropiešu ierašanās salu apdzīvoja aravaki, kas to dēvēja par Aiči un vēlāk karībi, kas salu dēvēja par Tulukaeru. Pirmais no eiropiešiem salu 1493. gada 3. novembrī savas otrās ekspedīcijas laikā atklāja Kristofors Kolumbs un nodēvēja ekspedīcijas flagmaņkuģa Marigalante vārdā.

1648. gadā pie tagadējās Vjūfortas tika ierīkota pirmā franču koloniālā apmetne, bet tā bija neveiksmīga un 1653. gadā karībi nogalināja pēdējos izdzīvojušos kolonistus. 1660. gadā starp koloniālo administrāciju un karībiem tika panākta vienošanās par koloniju ierīkošanu un Marīgalantas salā sāka ierīkot cukurniedru plantācijas, kurās nodarbināja āfrikāņu vergus; 1671. gadā jau 57 % iedzīvotāju bija nēģeri.

1676. gadā holandiešu flote nolaupīja iedzīvotājus un izlaupīja plantāciju aprīkojumu. Pēc salas apdzīvotības atjaunošanas tās jaunajiem iedzīvotājiem trešo reizi uzbruka holandieši un briti 1690. un 1691. gadā. Šie reidi, kuru rezultātā tika iznīcinātas dzirnavas un pārstrādes rūpnīcas, un salas iedzīvotāju skaits samazinājās, lika Martinikas ģenerālgubernatoram aizliegt salas apdzīvotības atjaunošanu līdz 1696. gadam. Briti ieņēma salu no 1759. līdz 1763. gadam Septiņgadu kara laikā; to valdīšana turpinājās līdz 1802. gadam, kad saskaņā ar Amjēnas līgumu salu atgrieza Francijai. Verdzība salā tika atcelta tikai 1848. gadā.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Marīgalanta.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)