Maršals (Francija)

Francijas maršals (franču: Maréchal de France, daudzskaitlī Maréchaux de France) ir Francijas militāra atzinība, nevis militāra pakāpe,^{[nepieciešama atsauce]} ko piešķir ģenerāļiem par izciliem sasniegumiem. Šo titulu piešķir kopš 1185. gada, lai gan īslaicīgi atcelts (1793—1804) un uz laiku deaktivizēts (1870—1916). Tas bija viens no Francijas kroņa lielajiem amatiem Vecā režīma un Burbonu restaurācijas laikā, kā arī viens no impērijas augstākajām amatpersonām Pirmās Francijas impērijas laikā (kad tituls bija Impērijas maršals, nevis Francijas maršals).

Laikā no 16. gadsimta beigām līdz 19. gadsimta vidum sešiem Francijas maršaliem piešķīra vēl augstāku Francijas ģenerālmaršala rangu: Bironam, Bonnam, Tirennam, Vilāram, Saksijas Moricam un Sultam.

Francijas admirāļa dienesta pakāpe ir līdzvērtīga pakāpe Francijas Jūras spēkos.

Vēsture

Tituls ir atvasināts no amata marescallus Franciae, ko ap 1190. gadu izveidoja Francijas karalis Filips II Augusts bruņiniekam Alberikam Klemānam.

Titulu 1793. gadā atcēla Nacionālais konvents. Napoleons Bonaparts to atjaunoja kā impērijas maršalu Pirmās Francijas impērijas laikā. Burbonu restaurācijas laikā titulu atgrieza Francijas maršala statusā, un Napoleons III saglabāja šo apzīmējumu.

Pēc Napoleona III un Otrās Francijas impērijas krišanas Trešā Republika neizmantoja šo titulu līdz Pirmajam pasaules karam, kad to atjaunoja kā militāro atzinību, nevis dienesta pakāpi.

Atšķirībā no dienesta pakāpēm, ko piešķir armija, Francijas maršala apbalvojumu piešķir ar īpašu likumu, par ko nobalso Francijas parlaments. Šī iemesla dēļ maršalu nav iespējams pazemināt amatā. Visslavenākā lieta ir Filipa Petēna lieta, kuram par augstākajiem amatiem armijā Pirmajā pasaules karā piešķīra Francijas maršala apbalvojumu, bet pēc tiesas prāvas par valsts nodevību, jo viņš bija iesaistīts kolaboracionistu Višī Francijas valdībā, viņam atņēma citus amatus un titulus: tomēr varas dalīšanas principa dēļ tiesai, kas viņu tiesāja, nebija tiesību atcelt likumu, kas viņu bija padarījis par maršalu.

Pēdējais dzīvais Francijas maršals bija Alfons Žuēns, paaugstināts amatā 1952. gadā, kurš nomira 1967. gadā. Pēdējais Francijas maršals bija Marī Pjērs Kēnigs, kuru par maršalu iecēla pēc nāves 1984. gadā. Mūsdienās Francijas maršala titulu var piešķirt tikai ģenerālim, kurš kara laikā guvis uzvaras.

Zīmotnes un simboli

Francijas maršals nēsā zīmotnes, kas sastāv no septiņām zvaigznēm uz katras plecu siksnas. Kā pakāpes simbolu maršaliem tiek pasniegts arī ceremoniālais zizlis — zils cilindrs, kas rotāts ar zvaigznēm, uz kura vēsturiski monarhijas laikā bija attēlotas lilijas (fleur-de-lis), bet Pirmās Francijas impērijas laikā — ērgļi. Uz zižļa uzrakstīts moto latīņu valodā Terror belli, decus pacis, kas nozīmē "terors karā, rota mierā".

Terror belli...
...decus pacis
Mūsdienu zizlis, kas pieder vienam no četriem Francijas maršaliem, kuri iecelti amatā pēc Otrā pasaules kara (Leklerks, de Latrs, Žuēns un Kēnigs)

Literatūra

Christophe Brun, Geneviève Maze-Sencier: Dictionnaire des maréchaux de France. Du Moyen Âge à nos Jours. Perrin Editions, Paris 2000, ISBN 2-262-01735-2.
Louis Chardigny: Les Maréchaux de Napoléon. Nouvelle édition revue et mise à jour. Tallandier, Paris 2003, ISBN 2-84734-087-4.
Jacques Demougin (Red.): Les Maréchaux de Napoléon. Trésor du patrimoine, Paris 2003, ISBN 2-915118-02-7.
Jacques Jourquin: Dictionnaire des maréchaux du Premier Empire. Dictionnaire analytique, statistique et comparé des vingt-six maréchaux. 4e édition, refondue et très augmentée, Christian u. a., Paris 1999, ISBN 2-911090-05-5.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Maršals.

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)