Marcelīns

Marcelīns
Pāvests; Marcelīns
Pontifikāta sākums	296. gada 30. jūnijs
Pontifikāta beigas	304. gads
Priekštecis	Kajs
Pēctecis	Marcels I
Personiskā informācija
Dzimis	nezināms datums; Roma, Romas impērija
Miris	304. gadā; Roma, Romas impērija
Statuss
Piemiņas diena	26. aprīlis

Marcelīns (latīņu: Marcellinus; miris 304. gadā) bija Romas bīskaps un pāvests no 296. līdz savai nāvei 304. gadā, vadot Romas Baznīcu vienā no sarežģītākajiem agrīnās kristietības periodiem — pārejas posmā no relatīvas iecietības uz Diokletiāna “lielo vajāšanu”. Viņa pontifikāts sakrita ar Romas impērijas tetrarhijas stabilizācijas laiku un strauju kristiešu kopienas pieaugumu, vienlaikus imperatora reformu politika un centieni pastiprināt kontroli pār kristiešu kopienām radīja spriedzi starp valsts reliģiskajām prasībām un kristīgo identitāti. No 303. gada Diokletiāna un Galerija edikti aizsāka sistemātiskas vajāšanas. Tika konfiscēti draudžu īpašumi, iznīcinātas svētnīcas un prasīts atteikties no ticības vai upurēt pagānu dieviem, un Marcelīna pontifikāts iezīmē šī vajāšanu viļņa priekšvēsturi un sākuma posmu.

Marcelīna biogrāfijas vērtējumā nozīmīgu vietu ieņem jautājums par iespējamu ticības atteikšanos vajāšanu laikā. Vēlākos avotos (piemēram, Liber Pontificalis) viņš tiek apsūdzēts svēto rakstu nodošanā varasiestādēm un vīraka upurēšanā elkiem, savukārt citos, tostarp Augustīna darbos, šīs apsūdzības tiek noraidītas vai uzskatītas par nepietiekami pamatotām. Agrīnais Baznīcas vēsturnieks Eisebijs šos notikumus nemin, kas sarežģī vēsturisko vērtējumu. Strīdi par iespējamo nodevēja rīcību un no tās izrietošajām kanoniskajām sekām vēlāk spēlēja nozīmīgu lomu donātistu polemikā un ietekmēja Marcelīna reputāciju. Neskatoties uz pretrunām un apstrīdēto ziņu ticamību, Marcelīns Baznīcas tradīcijā saglabājis vietu kā pāvests, kura pontifikāts ilustrē kristiešu kopienas sarežģīto stāvokli Romas impērijas politikas un vajāšanu ēnā, un viņš Romas katoļu un vairākās pareizticīgajās Baznīcās tiek godināts kā svētais.