Marianas un Palau salu operācija
| Marianas un Palau salu operācija | |||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Daļa no Klusā okeāna kara | |||||||
 Amerikāņu desants Peleliu 1944. gada 15 .septembrī | |||||||
| |||||||
| Karotāji | |||||||
 ASV |
.svg){kind=small} Japānas impērija | ||||||
| Komandieri un līderi | |||||||
| Spēks | |||||||
|
128 000 600+ kuģi | 71 000 | ||||||
| Zaudējumi | |||||||
| 8125 nogalināti un pazuduši bez vēsts | 67 000+ nogalināti | ||||||
Marianas un Palau salu operācija, bija strātēģiskā militāra operācija, ko ASV Bruņotie spēki uzsāka pret Japānas Impērijas spēkiem Klusajā okeānā laikā no 1944. gada jūnija līdz novembrim Klusā okeāna kara laikā.[1] Kampaņa sastāvēja no operācijas “Forager”, kuras laikā tika ieņemtas Marianas salas, un operācijas “Stalemate”, kuras laikā tika ieņemta Palau. Tika plānota, bet netika īstenota arī operācija “Causeway”, iebrukums Japānas kontrolētajā Taivānā. Ofensīva, ko kopumā vadīja admirālis Česters Nimics, sekoja Gilberta un Māršala salu operācijai un bija paredzēta, lai neitralizētu Japānas bāzes Klusā okeāna centrālajā daļā, atbalstītu sabiedroto centienus atgūt Filipīnas un nodrošinātu bāzes stratēģiskai bombardēšanas kampaņai pret Japānu.
Amerikas Savienotās Valstis sapulcēja ievērojamus dažādu ieroču šķiru spēkus, lai veiktu šo operāciju. ASV Piekto floti komandēja admirālis Reimonds Spruens. 58. kaujas grupā (Task Force 58), komandēja viceadmirālis Marks Mičers, bija 15 bāzeskuģi, 7 līnijkuģi, 11 kreiseri, 86 iznīcinātāji un vairāk nekā 900 lidmašīnas. Amfībiju iebrukuma spēki, kurus komandēja viceadmirālis Ričmonds Tērners, sastāvēja no 56 uzbrukuma transporta kuģiem, 84 desanta kuģiem un vairāk nekā 127 000 karavīru.[2]
Stratēģiskais stāvoklis līdz 1944. gada vasarai
[labot | labot pirmkodu]Pirms Otrā pasaules kara Marianas salas bija daļa no Dienvidu Klusā okeāna mandāta, ko Japānai piešķīra Tautu Savienība. Vienīgais izņēmums bija Guamas sala, kas kopš 1898. gada atradās ASV kontrolē. 1941. gada decembrī japāņi ieņēma Guamu, pilnībā pārņemot Marianas salas Japānas kontrolē.
1944. gada 25. februārī tika izveidota Japānas 31. armija (komandieris — ģenerālleitnants Hijoši Obata), kas bija atbildīga par Marianas un Karolīnas salu aizsardzību. 43. kājnieku divīzija un 47. brigāde admirāļa Jošitsugu Saito vadībā tika pārvietotas uz Saipanas salu; 29. divīzija (komandieris — ģenerālleitnants Takeši Takašina), 48. brigāde un 54. flotes drošības vienība tika koncentrētas Guamā; 43. kājnieku divīzijas 135. pulks, 50. pulks un 56. Jūras drošības vienība atradās Tinianā. Turklāt 1944. gada 4. martā tika izveidota Centrālā Klusā okeāna flote (komandieris — viceadmirālis Čuiči Nagumo) ar štābu Saipanā, kuras rīcībā patiesībā bija tikai daži mazi kuģi un vairākas desanta baržas. Saipanā atradās arī 1. gaisa flotes štābs (komandieris — ģenerālleitnants Kakudži Sumida); Marianas salās bāzētajā 1. gaisa flotes daļā bija 672 lidmašīnas (no kopumā 1644 lidmašīnām). No Guamas pārceltā 54. jūras spēku drošības vienība bija izvietota Rotas salā.
Līdz 1944. gada vasarai ASV bruņotie spēki nolēma sākt Marianas salu atkarošanu no japāņiem. Marianas operācijas veikšanai tika izveidoti Apvienotie ekspedīcijas spēki (komandieris — viceadmirālis Tērners). Ekspedīcijas spēki (komandieris — ģenerālleitnants Holands Smits) sastāvēja no:
Ziemeļu desanta spēki: 5. desanta korpuss (komandieris — ģenerālleitnants Holands Smits) 2. jūras kājnieku divīzija (komandieris — ģenerālmajors Tomass Vatsons) 4. jūras kājnieku divīzija (komandieris — ģenerālmajors Harijs Šmits) 27. kājnieku divīzija (komandieris — ģenerālmajors Ralfs Smits; no 1944. gada 20. jūnija — ģenerālmajors Džemini) 77. kājnieku divīzija (komandieris — ģenerālmajors Endrjū Brūss), rezerve Dienvidu desanta spēki: 3. desanta korpuss (komandieris — ģenerālmajors Rojs Geigers) 3. jūras kājnieku divīzija (komandieris — ģenerālmajors Alens Tārnedžs) 1. jūras kājnieku brigāde (komandieris — brigādes ģenerālis Lemjuels Šepheds) Ziemeļu spēkiem bija jāieņem Saipana, Dienvidu spēkiem — Tiniana. Apvienotajos ekspedīcijas spēkos ietilpa 7 kaujas kuģi, 7 kreiseri, 67 iznīcinātāji, 11 eskorta pārvadātāji un 282 citi kuģi.
Apvienotos ekspedīcijas spēkus atbalstīja 5. flote, kuras galveno kodolu veidoja 58. kaujas grupa, kurā bija 7 smagie un 8 vieglie aviācijas bāzeskuģi pārvadātāji.
Kaujas par Marianas salām
[labot | labot pirmkodu]Saipana
[labot | labot pirmkodu]Saipanas bombardēšana turpinājās no 12. līdz 14. jūnijam. 150 desanta bruņutransportieri-amfībijas izsēdināja Saipanā pirmos 8000 amerikāņu karavīrus. Turpmākajās dienās tika izsēdinātas visas pārējās vienības, kuru mērķis bija ieņemt šo salu. Sīvas kaujas, kas turpinājās līdz 9. jūlijam, beidzās ar gandrīz visu japāņu karavīru nāvi (gāja bojā 41 000 cilvēku), tostarp admirāļi Saito un Nagumo. Šajās kaujās amerikāņi pirmo reizi izmantoja napalmu.
Jūras kauja
[labot | labot pirmkodu]
Japānas 1. mobilā flote (viceadmirāļa Džisaburo Ozavas vadībā) mēģināja uzbrukt amerikāņu 5. flotei (viceadmirāļa Reimonda Spruensa vadībā), kas atbalstīja desantu Marianas salās; Japānas 1. gaisa flote (komandieris — viceadmirālis Kakudži Sumida) šajās sauszemes operācijās darbojās kopā ar Japānas floti. Lielās gaisa un jūras kaujas rezultātā, kas notika 19.—20. jūnijā, japāņi zaudēja 3 (no 9) lidmašīnu bāzeskuģus un 218 lidmašīnas. Amerikāņi kaujā zaudēja 26 lidmašīnas un 80 mašīnas, tām atgriežoties bāzē.
Guama
[labot | labot pirmkodu]
21. jūlijā ASV 3. jūras kājnieku divīzija, 1. jūras kājnieku brigāde un 77. kājnieku divīzija (37 tūkstoši jūras kājnieku un 19 tūkstoši karavīru) izsēdās Guamas salā. Amerikāņi saskārās ar fanātisku pretestību no japāņu karaspēka puses (18,5 tūkstoši cilvēku), un visi japāņu komandieri gāja bojā šajā kaujā. Pēc ģenerālleitnanta Obatas nāves 11. augustā organizētā pretošanās amerikāņu karaspēkam beidzās, un Guama nonāca ASV kontrolē.
Tiniana
[labot | labot pirmkodu]23. jūlijā divas jūras kājnieku divīzijas tika nogādātas no Saipanas uz Tinianu, taču pirmo amerikāņu izsēšanās mēģinājumu izjauca japāņu karaspēks. Nākamajā dienā amerikāņu jūras kājnieki tomēr spēja izsēsties salas ziemeļos un pakāpeniski sāka virzīties uz dienvidiem, pārvarot sīvu japāņu garnizona (12 tūkstoši cilvēku) pretestību. 30. jūlijā amerikāņu karaspēks ieņēma Karolīnu dominējošās augstienes, pēc kā organizētā japāņu pretošanās beidzās. 12. augustā salas kontrole pilnībā nonāca amerikāņu karaspēka rokās.
Rietumkarolīnas salu kauja
[labot | labot pirmkodu]Pēc Māršala, Marianas un Gilberta salu ieņemšanas amerikāņi devās ieņemt Rietumkarolīnas salas, lai atbalstītu savu iebrukumu Filipīnās. Operāciju veica Rietumu ekspedīcijas spēki (ko komandēja kontradmirālis Dž. Forts) un to desanta grupa, savukārt Rietumkarolīnas salu ieņemšanas operācijas vispārējā vadība tika uzticēta Apvienotajiem ekspedīcijas spēkiem viceadmirāļa Viljama Vilkinsona vadībā. Operāciju atbalstīja viceadmirāļa Viljama Halsija ASV 3. flote.
15. septembrī Peleliu salā no Palau arhipelāga izsēdās 1. jūras kājnieku divīzija (ko komandēja ģenerālmajors Viljams Rupertuss ar 28 400 karavīriem), bet 17. septembrī kaimiņos esošajā Angauras salā izsēdās 81. kājnieku divīzija (ko komandēja ģenerālmajors P. Dž. Millers ar 19 000 karavīriem). Japānas garnizonā Peleliu un kaimiņu salās (Angaurā, Japā, Uliti) bija aptuveni 30 000 cilvēku, no kuriem 5235 atradās pašā Peleliu. Angauras sala (aptuveni 1500 cilvēku garnizons) nonāca amerikāņu rokās 22. septembrī, un kaimiņos esošā Uliti sala tika ieņemta bez cīņas 23. septembrī, taču cīņas par Peleliu turpinājās līdz 1944. gada novembrim.
Operācijas rezultāti
[labot | labot pirmkodu]Marianas salu krišana izraisīja lielu rezonansi Japānā un piespieda atkāpties no amata visnepiekāpīgāko militāristu un galveno kara sākuma iniciatoru ģenerāli Todzio.
Pēc Rietumkarolīnas salu ieņemšanas amerikāņi atcēla plānoto desantu Japā, Ponapē, Trukā un citās Karolīnas salās un koncentrējās uz gatavošanos desantam Filipīnās un Okinavā. Japānas karaspēks Bugenvilā, Jaungvinejā, Jaunbritānijā, Karolīnas arhipelāga austrumu un centrālajās salās turpināja noturēt un kontrolēt savas dislokācijas zonas un, ja nepieciešams, izrādīja sīvu pretestību sabiedroto spēkiem. Tomēr šie garnizoni bija pilnībā izolēti un nevarēja kavēt amerikāņu spēku virzību, tāpēc amerikāņi parasti nepievērsa tiem uzmanību līdz pat kara beigām. Galvenie Japānas karaspēka zaudējumi izolētajās salās, palikuši bez piegādēm, nebija no kaujas darbības, bet gan no bada.
Nozīmīgākās kaujas
[labot | labot pirmkodu]- Saipanas kauja, 1944. gada 15. jūnijs — 9. jūlijs
- Guamas kauja, 1944. gada 21. jūlijs — 10. augusts
- Tinianas kauja, 1944. gada 24. jūlijs — 1. augusts
- Peleliu kauja, 1944. gada 15. septembris — 27. novembris
- Angauras kauja, 1944. gada 17. septembris — 22. oktobris
Atsauces
[labot | labot pirmkodu]- ↑ «Liberation: Marines in the Recapture of Guam (Operation in Forager)». www.nps.gov. Skatīts: 2016-03-09.
- ↑ The Great Courses. World War II: The Pacific Theater. Lecture 14. Professor Craig Symonds
Literatūra
[labot | labot pirmkodu]- Andrieu D'Albas. Death of a Navy: Japanese Naval Action in World War II. Devin-Adair Pub, 1965. ISBN 0-8159-5302-X.
- D. Colt Denfeld. Hold the Marianas: The Japanese Defense of the Mariana Islands. White Mane Pub, 1997. ISBN 1-57249-014-4.
- Edward J. Drea. «An Allied Interpretation of the Pacific War». In the Service of the Emperor: Essays on the Imperial Japanese Army. Nebraska : University of Nebraska Press, 1998. ISBN 0-8032-1708-0.
- Paul S. Dull. A Battle History of the Imperial Japanese Navy, 1941–1945. Naval Institute Press, 1978. ISBN 0-87021-097-1.
- Harry Gailey. The Liberation of Guam 21 July–10 August. Novato, CA : Presidio Press, 1988. ISBN 0-89141-651-X.
- Harry Gailey. Peleliu: 1944. Nautical & Aviation Pub Co of Amer, 1984. ISBN 0-933852-41-X.
- Harold J. Goldberg. D-day in the Pacific: The Battle of Saipan. Indiana University Press, 2007. ISBN 978-0-253-34869-2.
- James H. Hallas. The Devil's Anvil: The Assault on Peleliu. Praeger Publishers, 1994. ISBN 0-275-94646-0.
- James D. Hornfischer. The Fleet at Flood Tide: The U.S. at Total War in the Pacific, 1944–1945. Random House Publishing Group, 2016. ISBN 978-0345548726.
- Samuel Eliot Morison. New Guinea and the Marianas, March 1944–August 1944. History of United States Naval Operations in World War II 8 (reissue izd.). Champaign : University of Illinois Press, 2001 [1953]. ISBN 0-252-07038-0.