Martins Bormanis

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Martins Bormanis
Martin Bormann
Bundesarchiv Bild 183-R14128A, Martin Bormann.jpg
1934. gadā

Dzimšanas dati 1900. gada 17. jūnijā
Vēgelēbene, Vācijas impērija
Miršanas dati 1945. gada 2. maijā (44 gadu vecumā)
Berlīne, Trešai reihs
Tautība vācietis
Politiskā partija NSDAP (no 1927)
Dzīvesbiedrs(-e) Gerda (Buha)
Bērni desmit
Profesija agronoms

Martins Bormanis (vācu: Martin Bormann; dzimis 1900. gada 17. jūnijā Vēgelēbenē (Wegeleben), mūsdienās Saksijā-Anhaltē, miris, visticamāk, 1945. gada 2. maijā Berlīnē) — augsta nacistiskās Vācijas amatpersona. Bija NSDAP partijas kancelejas (Parteikanzlei) vadītājs un Hitlera privātsekretārs. Kontrolēdams pieeju fīreram, ieguva milzīgu ietekmi valsts pārvaldē.

Dzimis Saksijas-Anhaltes mazpilsētā Vēgelēbenē pasta darbinieka ģimenē. Pametis skolu, strādāja kādā Mēklenburgas fermā. 1924. gada martā tika uz gadu notiesāts par piedalīšanos komunistiski noskaņota (un iespējamā Alberta Leo Šlagetera nodevēja) skolotāja Valtera Kadova slepkavībā. Bormaņa draugam, slepkavības izpildītājam un nākamajam Osvencimas nāves nometnes komendantam Rūdolfam Hesam, tika piespriests desmit gadu cietumsods.

1929. gadā Martins Bormanis aprecējās ar NSDAP funkcināra Valtera Būha meitu Gerdu. Bormanim ar Gerdu Bormani bija deviņi bērni, visi pārdzīvoja pasaules karu. Ādolfs Hitlers bija Bormaņa vecākā bērna — dēla Ādolfa Martina — krusttēvs.

Pēc iznākšanas no cietuma Bormanis iestājās NSDAP, 1933. gada oktobrī kļuva par NSDAP gauleiteru, bet novembrī — Reihstāga deputātu. No 1933. līdz 1941. gadam strādāja par Rūdolfa Hesa sekretāru. Pēc tam, kad Hess Skotijā tika arestēts, Martins Bormanis kļuva par partijas kancelejas vadītāju.

Martins Bormanis uzraudzīja Ādolfa Hitlera personīgo korespondenci un finanses. Viņš arī uzraudzīja fondu, kurā vācu uzņēmēji ziedoja naudu partijas vajadzībām. Rezultātā Bormaņa rokās koncentrējās milzīga vara. Vairāki vēsturnieki diskutē par to, kuri no lēmumiem, ko Hitlers pieņēma Otrā pasaules kara laikā, faktiski bija Bormaņa ieteikti.

Bormanis līdz pat 1945. gada 2. maijam uzturējās Hitlera bunkurā Berlīnē. Vēlāk kopā ar Hitlera personīgo ārstu Ludvigu Štumpfegeru un Hitlerjūgenda vadītāju Arturu Aksmanu centās izkļūt no Berlīnes, lai pievienotos Karlam Dēnicam, Hitlera noteiktajam varas mantiniekam, pie Flensburgas. Tas neizdevās, un Bormanis kopā ar Štumpfegeru noindējās. Ilgus gadus pastāvēja viedoklis, ka Bormanim izdevies izbēgt uz Dienvidameriku, taču 1973. gadā Bormaņa mirstīgās atliekas tika atrastas, veicot izrakumus pie Lērteres stacijas (Lehrter Bahnhof) Berlīnē, bet oficiālie DNS testu rezultāti tika paziņoti tikai 1998. gadā.

Tā kā par Bormaņa nāvi nekas nebija zināms, viņš aizmuguriski tika tiesāts Nirnbergas prāvā 1946. gadā un notiesāts uz nāvi.