Masļenku robežincidents

Masļenku robežsardzes ēka

Masļenku robežsardzes ēkas krāsmatas (1940)

Masļenkas un Šmaiļu apvidus Latvijas armijas kartē (pirms 1940)

Masļenku robežincidents bija PSRS īstenots provokatīvs uzbrukums Latvijas robežsargu posteņiem 1940. gada 15. jūnija rītausmā. NKVD kaujinieku vienības īstenoja uzbrukumu Latvijas Robežsargu brigādes 3. Abrenes bataljona 1. rotas 2. un 3. sardzei Augšpils pagasta Masļenkos un Šmaiļos. Trešais uzbrukums 7. sardzei Žuguros tika atcelts. Lai gan būtībā incidents sastāvēja no trim atsevišķiem uzbrukumiem, vēstures literatūrā tas parasti tiek apzīmēts ar Masļenku vārdu. 3. sardze Šmaiļos tika pārsteigta un visi robežsargi sagūstīti un aizvesti uz PSRS. 2. sardze Masļenkos izrādīja pretestību, kā rezultātā 3 robežsargi un divi civilisti tika nogalināti, sardzes ēka nodedzināta un vēl vairāki cilvēki sagūstīti. Kopumā abos uzbrukumos tika nogalināti 5 cilvēki (tostarp viens pusaudzis) un 37 tika sagūstīti un aizvesti uz PSRS. Kritušie un ievainotie bija arī uzbrucēju pusē.

Uzbrukums Latvijas robežsargiem bija Latvijas un PSRS līguma par neuzbrukšanu pārkāpums, kas ievadīja pilnīgu Latvijas okupāciju.

Uzbrukums Masļenkiem

15. jūnijā 2.30 naktī 25 NKVD kaujinieki nemanīti šķērsoja Latvijas un PSRS robežupi Ludzu pie 3. Abrenes robežsargu bataljona 2. sardzes un no visām pusēm aplenca sardzes ēku. Tuvējās ēkas, kurās dzīvoja robežsargs Žanis Krieviņš un zemnieks Dmitrijs Maslovs, arī tika aplenktas. Uzbrucēji, visticamāk, plānoja sagūstīt sardzi, pārsteidzot to, bez neviena šāviena, jo visapkārt sardzes ēkai tika izvietoti granātu saišķi, atstājot tikai šauru eju pretī durvīm.

Sardzes ēkā tobrīd atradās sardzes priekšnieka pienākumu izpildītājs Valdis Grīnvalds, robežsargs Kārlis Beizaks, sardzes priekšnieka Frīdriha Puriņa sieva Hermīne un viņas 14 gadus vecais dēls Voldemārs. Robežsargi Pēteris Cimoška un Jānis Macītis pildīja dienesta pienākumus savos posteņos. Cimoška atradās slēpnī netālu no sardzes ēkas, savukārt Macītis bija gaitnieks un atradās apgaitā. Tonakt visu kordona teritoriju bija pārklājusi bieza migla.

Uzbrucējus pirmais atklāja gaitnieks Jānis Macītis kurš, visticamāk, rīkojās saskaņā ar instrukciju un skaļi uzsauca robežpārkāpējiem. Tūlīt pēc tam kāds no uzbrucējiem izšāva kārtu no automātiskā ieroča un Macītis tika smagi ievainots, tomēr, neskatoties uz to, centās sasniegt sardzes ēku. Netālu no sardzes ēkas ievainotais Macītis uzkāpa vienai no uzbrucēju izliktajām rokasgranātām, kas eksplodējot norāva viņam kreisās kājas pēdu.

Pēc pirmajiem šāvieniem uzbrucēji saprata, ka ir atklāti un mainīja taktiku, cenšoties nogalināt robežsargus un iznīcināt sardzi.

Robežsargs Pēteris Cimoška atradās slēpnī un, atskanot pirmajiem šāvieniem, pieņēma kauju, raidot atbildes šāvienus pretinieka virzienā. Biezās miglas dēļ precīza tēmēšana nebija iespējama, tomēr jau pēc pirmajiem šāvieniem uzbrucēji viegli noteica slēpņa atrašanās vietu un sāka to ielenkt. Cimoška to saprotot, visticamāk, šaujot bija sācis atkāpties uz sardzes ēku kuru tobrīd, šaujot atsevišķiem šāvieniem, bija sācis aizstāvēt sardzes priekšnieka pienākumu izpildītājs Valdis Grīnvalds. Tomēr netālu no sardzes ēkas Cimoška uzkāpa uz ienaidnieku rokasgranātu saišķa un tika saplosīts gabalos. Vēlāk, sabrūkot degošajai sardzes ēkai, viņa mirstīgās atliekas pārogļojās.

NKVD kaujinieku uguns cauršāva sardzes ēku un Valdis Grīnvalds varēja pārvietoties tikai rāpus. Tomēr Grīnvalds spēja atklāt pretuguni ar šauteni caur logu. Sliktās redzamības dēļ arī viņš bija spiests šaut tikai uzbrucēju virzienā, bez konkrēta mērķa. Tā kā telefona sakari nedarbojās, robežsargs Beizaks pieņēma lēmumu skriet uz 1. sardzi pēc palīdzības. Izlēcis pa logu viņš spēja noskriet 200 metrus, kad viņu nošāva Žaņa Krieviņa māju aplenkušie uzbrucēji.

Tā kā no sardzes ēkas joprojām atskanēja šāvieni, uzbrucēji nolēma ēku nodedzināt iemetot pa logiem degbumbas. Šajā brīdī ēku atstāja arī Hermīne Puriņa un viņas 14 gadus vecais dēls Voldemārs. Hermīne izlēca pa logu un tika nošauta 8 metrus no mājas, savukārt Voldemārs Puriņš tika ievainots vēderā, bet spēja paslēpties malkas grēdā. No gūtajiem ievainojumiem viņš nākamajā dienā mira Rēzeknes slimnīcā. Frīdrihs Puriņš vēlāk tika ieslodzīts Rīgas Centrālcietumā un nošauts 1941. gada 27.—29. jūnijā.

Valdis Grīnvalds degošo sardzes ēku atstāja caur logu kā pēdējais. Aizmetis savu karabīni, viņš neskarts ielēca Ludzas upē, kur to sagūstīja padomju robežsargi un nogādāja Ostrovas cietumā.

• 
  Kaujā nogalinātā robežsarga J. Macīša līķis
• 
  Masļenkos nogalinātā Hermīne Puriņa
• 
  Masļenkos nāvīgi ievainotais Voldemārs Puriņš

Uzbrukums Šmaiļiem

Uzbrukums 3. Abrenes bataljona 1. rotas 3. sardzei Augšpils pagasta Šmaiļu sādžā sākās 15. jūnijā 3.00. Neilgi pirms uzbrukuma sākuma robežsargs Vilis Kraucis atstāja savu posteni un no sardzes ēkas pa telefonu ziņoja 1. vada nometnei Kareļos par uguns atblāzmu 2. sardzes virzienā un dzirdamiem šāvieniem. Tā kā gaitnieks tonakt nebija norīkots, robeža uz brīdi palika pilnīgi neaizsargāta. NKVD kaujinieki to izmantoja un bez pretošanās sagūstīja robežsargus Vili Krauci un Albertu Ozolnieku, kurš gulēja sardzes ēkā. Lai novērstu abu atlikušo sargu, kuri dzīvoja citās sādžas ēkās, Friča Gaiļa un Staņislava Diņģa iespējamo pretošanos pie viņiem tika sūtīts sagūstītais robežsargs Kraucis ar aicinājumu iznākt pagalmā ar visām ģimenēm. Visus sagūstītos robežsargus, viņu ģimenes locekļus un vēl vairākus apkārtējo māju iedzīvotājus aizveda uz PSRS un sardzes ēku izdemolēja.

Uzbrukums Žuguriem

Uzbrukums 3. Abrenes bataljona 1. rotas 7. sardzei Augšpils pagasta Žuguros bija NKVD izplānots taču pēdējā brīdī tika atcelts. Sardzes priekšnieka Jāņa Strazdiņa sievai 14. jūnijā bija dzimšanas diena un jubilejas svinības turpinājās sardzes ēkā vēl visu nakti. Savā postenī slēpnī atradās tikai robežsargs Žanis Kronis. 2.30 naktī sargs Kronis pamanīja uzbrucēju grupu, kad tie brida pāri robežupei — Ludzai. Sargs bija apgādāts ar raķešpistoli un tūdaļ izšāva sarkanu brīdinājuma raķeti. Iespējams, ka sarkanā signālraķete un skaļā svinību kņada pie sardzes ēkas atturēja uzbrucējus no tālāka uzbrukuma un tie atkāpās. Nākamajā dienā, netālu no sardzes, tika atrasts zaļš, padomju armijai piederošs maskēšanās tērps un stiepļu griežamās šķēres. Visticamāk, ka tās bija pametis viens no NKVD uzbrucējiem kurš bija atstāts uzbrukuma brīdī novērot tuvējo ceļu.

Reakcija un izmeklēšana

Masļenkos kritušā robežsarga Kārļa Beizaka izvadīšana no Auces kapu kapličas 1940. gada 18. jūnijā

3. sardzes sargam Kraucim izdevās pavēstīt par uzbrukumu 2. sardzei 1. vada komandpunktam Kareļos. Uz uzbrukuma vietu Masļenkos tika nosūtīti papildspēki no 1. vada rezerves sardzes, bet tie visi tika sagūstīti, jo uzbrucēji bija ierīkojuši kaujas priekšposteni uz ceļa. Paralēli tika sazvanīts 3. Abrenes bataljona štābs Abrenē, kura komandiera pienākumu izpildītājs kapteinis Kārlis Holanders nekavējoties paziņoja par notikušo Abrenes pilsētas aizsargiem un policijai, kā arī nosūtija robežsargu Robertu Goldbergu, ar personīgo motociklu, uz notikuma vietu. Pēc viņa atgriešanās štābā un sniegtā ziņojuma, ap 5.30 no rīta bataljonā tika izsludināta kaujas trauksme. 6.00 notikuma vietā ieradās arī steigā sapulcinātie pilsētas aizsargi.

Robežsargu brigādes štābs Rīgā pirmo informāciju par notikušo saņēma telefoniski jau 15. jūnija rītā. Ap 12.45 brigādes komandieris ģenerālis Bolšteins saņēma 3. Abrenes bataljona komandiera p.i. K. Holandera oficiālu telefonogrammu un pamatojoties uz to tika sastādīta izmeklēšanas komisija un informēta Latvijas valdība. Ar dienesta auto uz notikuma vietu izbrauca kara prokurors Jānis Aleksandrs Kūlmanis un Robežsargu brigādes tieslietu pārzinis kapteinis Jānis Lapkašs. Masļenkos viņi ieradās vēlā pēcpusdienā. Pa ceļam, Viļakā vēl tika uzņemts armijas feldšeris kaprālis J. Henkūzens, bet Abrenē apriņķa galvenais ārsts Antons Kiors. Masļenkos vēl bija ieradušies arī pulkvežleitnants Gustavs Šķenders, kura pārziņā bija Padomju militārbūves 3. Abrenes bataljona pārraudzītajā teritorijā un 7. Siguldas kājnieku pulka komandieris ģenerālis Spandegs. Viņa komandētā pulka 3. bataljons- Viļakas garnizons bija vistuvāk austrumu robežai dislocētā vienība. Komisija rūpīgi apskatīja un aprakstīja notikuma vietā atrastos priekšmetus un nākamajā dienā- 16. jūnijā tika nopratinātas 11 personas. Izmeklēšanas komisijas galvenais uzdevums tobrīd bija nevis skaidrot uzbrukuma iemeslu, bet gan apzināt pazudušo cilvēku skaitu un noteikt nogalināto militārpersonu nāves iestāšanās iemeslus.

Jau 15. jūnijā, pēc trauksmes izsludināšanas 3. Abrenes bataljonā, tā apakšvienības saņēma telefonisku komandiera pavēli sākt īstenot daļu no Latvijas aizsardzības plāna Padomju savienības uzbrukuma gadījumā. Tika paredzēts mīnēt tiltus, lai kavētu ienaidnieka strauju virzīšanos uz priekšu. Daļa robežsargu tika atvilkta no kordoniem iepriekš norādītos punktos tālāk no robežas uz pašas robežas atstājot tikai ložmetēju komandas divu cilvēku sastāvā. 17. jūnija rītā robežsargi jau bija izpildījuši, dažas stundas iepriekš, saņemto pavēli atmīnēt pašu liktās mīnas pierobežā. Ir zināms, ka pretoties gatavojās Augšpils pagasta aizsargi un pie Dubnovas sādžas pozīcijas bija ieņēmusi pretošanās grupa 28 cilvēku sastāvā, kapteiņa Rūdolfa Grīšļa vadībā. Tomēr, pateicoties padomju izlūkdienesta veiksmīgai darbībai, sarkanās armijas vienības abus plānotos pretestības punktus apgāja pa citiem ceļiem.

Literatūra

• Andrejs Edvīns Feldmanis „Masļenku traģēdija — Latvijas traģēdija”. — Latvijas 50 gadu okupācijas muzeja fonds, Rīga 2002. ISBN 9984933296
• Valdis Grīnvalds „Iebrukums Masļenkos”. — Daugavas Vanagu Mēnešraksts Nr. 2, 1979.

Ārējās saites

• Izmeklēšanas komisijas slēdziens par padomju uzbrukumu Latvijas robežsardzes III Abrenes bataljona 2. un 3. sardzei (Masļenku incidentu) 1940. gada l5. jūnijā
• Masļenki. 1940. gada 15. jūnijs
• Gunita Nagle Latvijas okupācija sākās ar slepkavību uz robežas — Diena 14.06.2005.
• http://lpra.vip.lv/arhivi.htm
• Soviet NKVD Masļenki Latvija Border Attacks on 15 June 1940