Matiass

**Matiass**
*Matthias*
Matiass; Matthias
Ungārijas karalis
	1608. gada 25. jūnijs — 1618. gada 1. jūlijs
Kronēšana	1608. gada 19. novembrī, Presburga
Priekštecis	Rūdolfs II
Pēctecis	Ferdinands II
Austrijas erchercogs
	1608. gada 23. jūnijs — 1619. gada 20. marts
Priekštecis	Rūdolfs II
Pēctecis	Ferdinands II
Bohēmijas karalis
	1627. gada 21. novembris — 1657. gada 2. aprīlis; kronēšana - 1611. gada 23. maijā, Prāga
Priekštecis	Rūdolfs II
Pēctecis	Ferdinands II
Svētās Romas imperators
	1612. gada 13. jūnijs — 1619. gada 20. marts; kronēšana - 1612. gada 26. jūnijā, Frankfurte
Priekštecis	Rūdolfs II
Pēctecis	Ferdinands II
Dzimis	1557. gada 24. februārī; Vīne, Austrijas erchercogiste, Svētā Romas impērija; ( Austrija)
Miris	1619. gada 20. martā (62 gadu vecumā); Vīne, Austrijas erchercogiste, Svētā Romas impērija; ( Austrija)
Apglabāts	Kapucīņu kapenes, Vīne, Austrija
Dzīvesbiedre	Tiroles Anna
Bērni	-
Dinastija	Hābsburgu dinastija
Tēvs	Maksimiliāns II
Māte	Austrijas Marija
Reliģija	katolisms

Matiass (vācu: Matthias; dzimis 1557. gada 24. februārī, miris 1619. gada 20. martā) bija Svētās Romas impērijas imperators no 1612. gada līdz savai nāvei. Bija arī Ungārijas karalistes karalis no 1608. gada līdz 1618. gadam, Austrijas erchercogistes erchercogs no 1608. gada līdz 1619. gadam, kā arī Bohēmijas karalistes karalis no 1611. gada līdz 1617. gadam.

Dzimis imperatora Maksimiliāna II ģimenē. 1578. gadā kļuva par Spāņu Nīderlandes vietvaldi, tomēr viņa radinieks, Spānijas karalis Felipe II to neatzina. Kad dumpīgās nīderlandiešu provinces 1581. gadā pasludināja neatkarību, Matiass atgriezās Austrijā. 1593. gadā Matiasa brālis imperators Rūdolfs II iecēla Matiasu par Austrijas vietvaldi. Pamazām pārņemot varu no Rūdolfa II, Matiass ieviesa vairākas brīvības protestantu pavalstniekiem. Tas radīja opozīciju radikālāku katolisma piekritēju vidū, kuri pulcējās ap Austrijas erchercogu Maksimiliānu III.

Hābsburgu zemes tradicionāli bija sadalītas vairāku ģimenes locekļu pārvaldībā. Tirole, Forarlberga un Švābija atradās erchercoga Maksimiliāna rokās. Viņa brālēns, erchercogs Ferdinands valdīja Štīrijā, Karintijā un Karniolā. Rūdolfu II, kurš dzīvoja Prāgā, Vīnē pārstāvēja erchercogs Matiass. Hābsburgu dinastijas dažādo pārstāvju starpā notika cīņa par troņa mantošanu, jo imperatoram un viņa brāļiem nebija bērnu.

Rūdolfs II gandrīz visu laiku pēc 1600. gada pavadīja savā pilī, neiesaistoties ikdienas valsts pārvaldē. 1604. gadā Rūdolfs II, pārliecināts katolis, paziņoja, ka vēlas Ungārijā atjaunot katolismu, iznīcinot tur izplatīto luterānismu un kalvinismu. Tas izraisīja ungāru sacelšanos, kas ar turku un tatāru vienību atbalstu devās uz Vīni, draudot iebrukt Austrijā un Morāvijā. Rūdolfs II reaģēja pilnībā izolējoties savā pilī. Četri Hābsburgu erchercogi vienojās par kopīgu rīcību, 1605. gadā piespiežot Rūdolfu dot erchercogam Matiasam brīvību Ungārijas krīzes atrisināšanā un miera noslēgšanā ar turkiem. Matiass ungāriem apsolīja saglabāt ticības un politiskās brīvības, kā arī piešķirt lielāku autonomiju Transilvānijai. Matiass 1606. gadā noslēdza mieru ar turkiem, pēc kura turki ieguva jaunas zemes Ungārijā, bet tas nodrošināja mieru uz pusgadsimtu.

Rūdolfs II izrādīja neapmierinātību ar Matiasa darbību. Lai saglabātu mieru, Hābsburgu brāļi izlēma uzticēt varu Austrijas un Bohēmijas zemēs Matiasam, Rūdolfam II atstājot ceremoniālo imperatora titulu. 1611. gada maijā Matiasu kronēja par Bohēmijas karali, bet reālā vara Hābsburgu Austrijā, Ungārijā un Bohēmijā nonāca augstākās aristokrātijas rokās. 1612. gada janvārī Rūdolfs II mira, un par viņa pēcteci ievēlēja Matiasu, kurš valdīja līdz 1619. gadam. Viņa varas laikā turpinājās Hābsburgu varas pavājināšanās. Iekšējo nestabilitāti pastiprināja sakāves karos pret Transilvānijas ungāriem un Venēcijas republiku. Lielu varu ieguva Vīnes kardināls, kurš, baidoties no atklāta reliģiskā konflikta, atbalstīja samierinošu politiku attiecībā pret protestantiem. Tas izraisīja Hābsburgu pārstāvju neapmierinātību, redzamākais no kuriem bija troņmantinieks Ferdinands. Pretenzijas uz varu impērijā izvirzīja arī Spānijas Hābsburgu pārstāvis, karalis Felipe III, kurš bija imperatora Maksimiliāna II mazdēls. Felipe III 1613. gadā pieteica pretenzijas uz Bohēmijas un Ungārijas troņiem. 1617. gadā Ferdinands vienojās ar savu brālēnu Filipu III, ka tas atteiksies no troņa pretenzijām apmaiņā pret zemēm Itālijā un Vācijas dienvidos. Šis kompromiss vēl nebija atrisināts, kad 1618. gada notikumi Bohēmijā izraisīja Trīsdesmitgadu karu.^[1]

Kad 1618. gadā sacēlās Bohēmija, iesākot Trīsdesmitgadu karu, Matiasu no varas pamazām atbīdīja Maksimiliana III brālēns Ferdinands II.