Mauno Koivisto

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Mauno Koivisto
M. Koivisto 1993. gadā
M. Koivisto 1993. gadā
Personīgā informācija
Dzimis 1923. gada 25. novembrī
Turku, Karogs: Somija Somija
Miris 2017. gada 12. maijā (93 gadi)
Helsinki, Karogs: Somija Somija
Pilsonība Karogs: Somija Somija
Tautība soms
Dzīvesbiedre Tellervo Kankānranta
Bērni Assi Koivisto
Paraksts Mauno Kovisto Signature.svg
Valsts amati
Somijas 9. prezidents
Amatā 1982. gada 27. janvāris (no 1981. gada 27. oktobra prezidenta amata izpildītājs) — 1994. gada 1. marts
Amatā 1979. gada 26. maijs — 1982. gada 26. janvāris
Somijas finanšu ministrs
Amatā 1972. gada 23. februāris — 1972. gada 4. septembris
Amatā 1968 . gada 3. marts — 1970. gada 14. maijs
Somijas finanšu ministrs
Amatā 1966. gada 27. maijs — 1967. gada 31. decembris
Militārais dienests
Dienesta pakāpe kaprālis
Dienesta laiks 1942 — 1945
Valsts Karogs: Somija Somija
Vienība 35. vieglo kājnieku pulks, Terni kājnieku vienība
Kaujas darbība Turpinājuma karš
Apbalvojumi Brīvības krusta ordenis

Mauno Henriks Koivisto (Mauno Henrik Koivisto; dzimis 1923. gada 25. novembrī, miris 2017. gada 12. maijā) bija Somijas devītais prezidents (no 1982. līdz 1994. gadam). Divas reizes bijis premjerministrs, finanšu ministrs. Bijis Somijas Bankas priekšsēdētājs. Koivisto bija pirmais sociāldemokrāts Somijas prezidenta amatā.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmais dzīves posms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mauno Koivisto dzimis 1923. gadā Turku. Viņa tēvs Juho Koivisto strādāja par namdari Crichton-Vulcan kuģu būvētavā. Māte Himni Sofia Eskola mira, kad Mauno bija 10 gadi. Pēc sākumskolas pabeigšanas Koivisto strādāja dažādus darbus.

Ziemas kara sākumā 1939. gadā 16 gadu vecumā Mauno Koivisto iestājās ugunsdzēsēju dienestā. Turpinājuma karā 1942 gadā viņš pieteicās armijā, kad viņam iestājās iesaukšanas vecums. Koivisto dienēja 35. vieglo kājnieku pulkā Austrumkarēlijā. 1944. gada februārī viņš pieteicās Lauri Terni komandētajā brīvprātīgo kājnieku vienībā, kas veica izlūkošanas uzdevumus aiz frontes līnijas. Kara laikā Koivisto tika apbalvots ar 2. šķiras Brīvības krusta ordeni, un viņam piešķirta kaprāļa dienesta pakāpe.

Pēc kara Koivisto pelnīja iztiku kā namdaris. Vakarskolā ieguva vidējo izglītību. 1947. gadā viņš iestājās sociāldemokrātiskajā partijā, lai cīnītos pret komunistiem. 1948. gadā Mauno ieguva darbu Turku ostā. Decembrī viņš kļuva par ostas strādnieku biroja vadītāju; amatu pildīja līdz 1951. gadam. Viņš publicēja rakstus sociāldemokrātu laikrakstā Sosialisti ar pseidonīmu Puumies (Namdaris).

1949. gada vasarā komunistu kontrolētas arodbiedrības mēģināja gāzt Karla Augusta Fagerholma sociāldemokrātu mazākuma valdību, un Somijas arodbiedrību konfederācijas (SAK) sociāldemokrātiskā vadība paziņoja, ka Hanko osta ir "atvērta vieta", mudinot ostas darbiniekus, kuri atbalstīja likumību, doties turp. Koivisto devās uz Hanko, lai pārņemtu ostas kapteiņa biroju un pieņemtu darbā strādniekus, kas pārtrauktu streiku, jo valdība bija aizliegusi streiku. Komunistu laikrakstos Koivisto tika nosaukts par Somijas ienaidnieku numur viens, jo viņš bija galvenā persona cīņā par arodbiedrību kontroli. Pēc streika sociāldemokrātu mērķis bija iztīrīt aktīvos komunistus no ostām, un tas bija viens no iemesliem, kāpēc Suomen Lastauttajien Liitto (Somijas kravu nosūtītāju asociācija) iesaistīja Koivisto kā ostas inspektoru.

1949. gadā Koivisto iestājās Turku Universitātē. 1951. gadā viņš sāka strādāt par sākumskolas skolotāju. 1952. gadā Mauno apprecējās ar Tellervo Kankānrantu (dzimusi 1929. gadā). 1953. gadā Koivisto absolvēja Turku Universitāti, iegūstot mākslas maģistra un licenciāta grādu. Viņš turpināja socioloģijas studijas, un 1956. gadā ieguva doktora grādu. Koivisto arī bija Turku pilsētas domes loceklis un darbojās kā pilsētas padomnieks.

Baņķiera un politiķa karjera[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1957. gadā Mauno Koivisto pārcēlās uz Helsinkiem un sāka strādāt strādnieku krājbankā Helsingin Työväen Säästöpankki; no 1959. līdz 1968. gadam viņš bija bankas galvenais pārvaldnieks. 1968. gadā viņš kļuva par Somijas Bankas priekšsēdētāju; šajā amatā viņš bija līdz 1982. gadam.

1966. gadā sociāldemokrāti uzvarēja vēlēšanās, un tika izveidota valdība Rafaela Pāsio vadībā. Mauno Koivisto kļuva par finanšu ministru. 1968. gada sākumā daudzi sociāldemokrātu biedri bija vīlušies Pāsio vadības stilā, un Koivisto bija galvenais kandidāts, kas varētu nomainīt Pāsio premjerministra amatā; tas notika 1968. gada 22. martā. Viņš premjerministra amatā bija divus gadus, līdz parlamenta vēlēšanām 1970. gadā, kad valdošā koalīcija zaudēja vairākumu Eduskuntā. Koivisto turpināja darbu Somijas bankā. 1972. gadā no 23. februāra līdz 4. septembrim Koivisto bija finanšu ministrs Pāsio otrās valdības laikā.

Pēc 1979. gada parlamenta vēlēšanām Mauno Koivisto atkal kļuva par premjerministru. Šajā laikā auga neapmierinātība ar prezidentu Urho Kekonenu, kuram arī pasliktinājās veselība, un Koivisto kā premjerministrs un Somijas bankas priekšsēdētājs izskatījās labākais prezidenta amata nākamais kandidāts.

1981. gada sākumā prezidents Kekonens sāka nožēlot Koivisto iecelšanu par premjerministru, un sāka piedāvāt atbalstu tiem, kas vēlējās atbrīvoties no viņa. 1981. gada pavasarī koalīcijā ietilpstošās Centra partijas biedri uzsāka atkārtotu mēģinājumu gāzt valdību, parlamentā balsojot par neuzticību. Ja tas izdotos, Koivisto nevarētu īstenot prezidenta vēlēšanu kampaņu, esot premjerministra amatā. Kritiskajā brīdī Koivisto izdevās iegūt atbalstu no Somijas Tautas demokrātiskās līgas. Kad Koivisto nosauca par blefu piedāvājumu atkāpties, Kekonenam vairs nebija enerģijas pārspēt valdību.

1981. gada rudenī Kekonenam kļuva pārāk slikti, lai veiktu savus pienākumus, un 26. oktobrī viņš atstāja prezidenta amatu. Koivisto kļuva par valsts prezidenta pienākumu izpildītāju.

Prezidenta vēlēšanu kampaņas laikā Koivisto tika īpaši apšaubīts divos jautājumos: viņa attieksme pret sociālismu un attiecības ar Padomju Savienību. Raksturojot savu attieksmi pret sociālismu, viņš atsaucās uz revizionistu, tirgus ekonomiku atbalstošu sociāldemokrātu Eduardu Bernšteinu, sacīdams: "Svarīga ir kustība, nevis mērķis". Uz žurnālista uzdoto jautājumu, kas bija domāts kā sarežģīts jautājums par attiecībām ar Maskavu, Koivisto atbildēja, ka viņiem par to nav ar ko lepoties. Šī atbilde palielināja viņa popularitāti. Koivisto negribēja tikt ievēlēts ar Maskavas atbalstu.

Vēlētāju aktivitāte vēlēšanās sasniedza gandrīz 90 %. Koivisto ieguva 167 no 301 vēlēšanu kolēģijas balsīm pirmajā kārtā; viņa tuvākais konkurents, Nacionālās koalīcijas partijas kandidāts Hari Holkeri saņēma 58 balsis. Tādējādi Koivisto kļuva par pirmo sociāldemokrātu Somijas prezidenta amatā.

Prezidentūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Prezidents Koivisto izmantoja mazāk autoritāro vadīšanas taktiku nekā Kekonens, atturoties no dažu viņa prezidenta pilnvaru izmantošanas un sākot jaunu parlamentārisma laikmetu Somijā. No otras puses, viņam dažkārt bija sarežģītas attiecības ar žurnālistiem, kurus viņš sauca par "lemingiem". Viena praktiska problēma, kas apklusināja daudzus žurnālistus, bija Koivisto visaptverošā un filozofiskā daba. Atšķirībā no Kekonena vienkāršajiem un reizēm skarbajiem izteikumiem, šie Koivisto apgalvojumi bieži vien nebija viegli interpretējami.

Kā Somijas ārpolitikas līderis viņš turpināja Kekonena līniju (izvairīties no jebkādiem konfliktiem ar PSRS) līdz pat Padomju Savienības sabrukumam. Viņš arī turpināja nodibināto praksi padomju pārbēdzējus atgriezt Padomju Savienībā, kas tagad ir aizliegta Somijas konstitūcijā kā cilvēktiesību pārkāpums.

Koivisto izveidoja ciešus kontaktus ar Mihailu Gorbačovu, Džordžu H. Bušu un Ronaldu Reiganu. Viņš uzturēja privāto saraksti ar Gorbačovu un Bušu. Viņa saites ar pārējām Ziemeļvalstīm un Ziemeļvalstu kolēģiem bija ļoti tuvas un uzticamas. Viņš brīvi runāja zviedru, angļu un vācu valodā, kā arī apguva krievu valodu.

Kritiskajos brīžos, kad sabruka Padomju Savienība, un Baltijas valstis, īpaši Igaunija, atjaunoja neatkarību, Koivisto atsaucās uz neitralitātes politiku un izvairījās publiski atbalstīt Baltijas neatkarības kustību. Koivisto vadītā Somija atzina jauno Igaunijas valdību tikai pēc tam, kad to bija izdarījušas ietekmīgākās valstis.

Koivisto veica divus nozīmīgus vienpusējus diplomātiskus pasākumus, kas būtiski izmainīja Somijas politisko stāvokli. 1990. gadā pēc Vācijas atkalapvienošanās Koivisto vienpusēji atteicās no Parīzes miera līguma noteikumiem, kas ierobežoja Somijas aizsardzības spēku spēku un bruņojumu. Pamatojums bija tāds, ka pēc tam, kad Vācijai bija piešķirtas visas suverēnas valsts tiesības, Somija nevarēja palikt saistīta ar novecojušo līgumu. Atteikšanās neradīja oficiālu protestu no Padomju Savienības vai no Apvienotās Karalistes. Otrs nozīmīgais solis bija atteikšanās no 1948. gada Somijas—PSRS līguma 1991. gadā, vienlaikus ar Padomju Savienības krišanu. Līgums, kura militārais aspekts gadu desmitiem bija veidojis Somijas ārpolitiku, nākamajā gadā tika aizstāts ar jaunu līgumu bez militāriem pienākumiem.

1990. gadā, daļēji motivējot ar nacionālismu, daļēji baidoties no darbaspēka samazināšanās, Koivisto ierosināja, ka jebkuram padomju pilsonim ar izcelsmi no Somijas vai Ingrijas, būtu atļauts imigrēt uz Somiju kā atgrieztai persona. Šim nolūkam gada laikā tika izdarīti grozījumi imigrācijas likumā.

1988. gada prezidenta vēlēšanās Mauno Koivisto tika pārvēlēts ar vēlētāju kolēģijas 189 no 301 balsīm vēlēšanu otrajā kārtā. Pēc Padomju Savienības sabrukšanas viņš atbalstīja radikālākus ideālus, piemēram, pievienojoties Eiropas Savienībai. 1992. gadā Koivisto uzsāka Somijas pievienošanās procesu Eiropas Kopienai. Dalības līguma galīgie noteikumi tika pabeigti dienā, kad Koivisto atstāja amatu.

Somijas ekonomiskās depresijas laikā 1990. gadu sākumā Koivisto popularitāte strauji samazinājās, jo daudzi bezdarbnieki, nabadzīgie un pat nodarbinātie uzskatīja, ka viņam vajadzēja piespiest centriski labējo Esko Aho valdību stimulēt ekonomiku un dot daudzajiem bezdarbniekiem pagaidu darba vietas valsts sektorā.

Koivisto termiņš beidzās 1994. gadā. Viņu prezidenta amatā nomainīja Marti Ahtisāri, kas arī bija pievienošanās ES atbalstītājs.

Mūža nogale[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mauno Koivisto publicēja savus memuārus četros sējumos un turpināja darboties kā ekonomikas un vietējās un starptautiskās politikas komentētājs.

Koivisto dažkārt turpināja oficiāli pārstāvēt Somiju ārvalstīs, it īpaši 2000. gadā Dānijas karalienes Ingridas bērēs, karalienes Elizabetes mātes bērēs 2002. gadā un Ronalda Reigana bērēs 2004. gadā.

2009. gadā Koivisto atteicās atvainoties Igaunijai, ka viņa administrācija nebija atbalstījusi Igaunijas neatkarību.

2010. gada 3. martā viņš tika hospitalizēts ar sirds ritma traucējumiem, bet pēc mazāk nekā nedēļas tika izlaists no slimnīcas.

Koivisto veselības stāvoklis pasliktinājās 2016. gada decembrī Alcheimera slimības dēļ, un viņa sieva Tellervo kļuva par viņa aprūpētāju. Kad 2017. gada janvārī Koivisto mājās palika slikti un salauza roku, viņš pārcēlās uz pansionātu. 2017. gada maijā Koivisto tika nodots dzīves beigu posma aprūpē. Mauno Koivisto mira 2017. gada 12. maijā, 93 gadu vecumā. Viņa valsts bēres notika 2017. gada 25. maijā.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]


Uzņēmējdarbība
Priekštecis:
Klauss Variss
Somijas Bankas priekšsēdētājs
1968—1982
Pēctecis:
Ahti Karjalainens
Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Rafaels Pāsio
Somijas premjerministrs
1968—1970
Pēctecis:
Teuvo Aura
Priekštecis:
Kalevi Sorsa
Somijas premjerministrs
1979—1982
Pēctecis:
Kalevi Sorsa
Priekštecis:
Urho Kekonens
Somijas prezidenta pienākumu izpildītājs
1981—1982
Pēctecis:
Marti Ahtisāri
Somijas prezidents
1982—1994