Mazais tritons
| Mazais tritons Lissotriton vulgaris (L., 1758) | |
|---|---|
_-_Bærum,_Norway_2021-05-04_(02).jpg) | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Abinieki (Amphibia) |
| Kārta | Astainie abinieki (Caudata) |
| Dzimta | Salamandru dzimta (Salamandridae) |
| Ģints | Lissotriton |
| Suga | Mazais tritons (Lissotriton vulgaris) |
| Sinonīmi | |
| |
| Izplatība | |
 | |
 Mazais tritons Vikikrātuvē | |
Mazais tritons (Lissotriton vulgaris) ir salamandru dzimtas suga. Tas ir plaši izplatīts un samērā bieži sastopams, tomēr, tāpat kā visi Eiropas abinieki, ir iekļauts Bernes konvencijas aizsargājamo sugu sarakstā.
Agrākajā literatūrā minēts kā tritonu ģints suga Triturus vulgaris, bet vēlāk pārcelts uz ģinti Lissotriton.[1]
Apraksts
[labot | labot pirmkodu]
Ķermeņa garums kopā ar asti 7—8 cm, retāk līdz 10 cm. Tēviņi ir nedaudz lielāki nekā mātītes. Pieauguša īpatņa ķermeņa svars nepārsniedz 5,2 g, samazinoties vairošanās sezonā.[2] Muguras āda gluda, tās krāsa variē no dzeltenbrūnas līdz tumši zaļganpelēkai. Vēders dzeltenīgs vai bāli oranžs ar melniem plankumiem tēviņiem vai sīkiem raibumiem mātītēm. Ķermeņa izmērs un krāsa variē atkarībā no vides, un sugas pārstāvji ziemeļu platuma grādos parasti ir mazāki.[2] Galva nedaudz platāka par pārējo ķermeni. Acis ar kustīgiem plakstiņiem. Priekškājām 4, bet pakaļkājām 5 pirksti ar nelielām peldplēvēm.[3]
Nārsta laikā tēviņiem uz muguras un astes attīstās sekste jeb spurveida ādas kroka. Atšķirībā no lielā tritona, sekste ir nepārtraukta, bez ieliekuma pie astes pamatnes. Astes apakšā izveidojas oranža apmale un perlamutrzila svītra ar melniem plankumiem. Mātītei nārsta laikā tikai nedaudz paplašinās astes spura, bet ķermeņa krāsa nemainās.[1]
Izplatība
[labot | labot pirmkodu]Mazā tritona suga ar vairākām pasugām ir plaši izplatīta gandrīz visā Eiropā, izņemot Pireneju pussalu, Francijas un Itālijas dienvidus. Uz ziemeļiem suga sastopama līdz Skandināvijas vidienei. Mazais tritons dzīvo arī Rietumāzijā un Rietumsibīrijā līdz Altaja kalniem, uz dienvidiem līdz Armēnijai un Mazāzijas ziemeļrietumos.[1][4]
Kalnainos apvidos mazais tritons sastopams galvenokārt zemākos augstumos un tikai reti virs 1000 m. Tomēr Karintijā, Austrijā, suga ir atrasta 2150 metru augstumā virs jūras līmeņa.[2]
Tā ir bieži sastopama abinieku suga mērenās joslas mežu zonā, bet izplatība samazinās ziemeļu un dienvidu virzienā, kā arī sauso stepju zonā, kur suga veido nelielas izolētas populācijas, lai gan to lokālais blīvums vairošanās periodā var būt augsts.[4]
Lai gan sugas stāvoklis dabā kopumā ir labs, atsevišķas populācijas var ietekmēt cilvēku darbība. Tā ir ūdenstilpju iznīcināšana vai piesārņošana, mākslīga zivju ielaišana mazās ūdenstilpēs, dzīvžogu izciršana, ceļu satiksme (īpaši migrācijas laikā starp dzīvotnēm).
Latvijā plaši izplatīts un bieži sastopams.[1]
Biotopi un dzīvesveids
[labot | labot pirmkodu]Mazais tritons sastopams dažādos biotopos. Uz sauszemes tas apdzīvo mežainas teritorijas (izvairās no blīviem skujkoku mežiem), kā arī atklātākas vietas, piemēram, mitras pļavas, lauku malas, parkus un dārzus. Tas var arī paciest cilvēku radītus traucējumus un pilsētvidi. Dienā slēpjas lapu kaudzēs, bedrēs, zem kritušu koku stumbriem vai mazu zīdītāju alās. Bieži atrodams arī pagrabos vai malkas šķūņos. Šajās slēptuvēs parasti arī ziemo, sākot ar septembra beigām.[1][4]
Pavasari un vasaru pavada ūdenstilpēs — nelielos dīķos, lēni tekošos grāvjos vai grants karjeros, kur notiek vairošanās. Nav sevišķi prasīgs pret ūdens kvalitāti un sastopams arī diezgan stipri piesārņotās ūdenstilpēs. Taču tām ir jābūt vismaz daļēji saules apspīdētām, ar bagātīgu ūdensaugu daudzumu un brīvām no zivīm. Tāpat kā citas tritonu sugas arī mazais tritons izvairās no zivju dīķiem, jo lielas zivis (piemēram, karpas vai asari) var medīt tritonus, bet mazākas zivis (piemēram, stagari) konkurē ar tiem par barību un var medīt tritonu kāpurus. Turklāt ļoti svarīga ir bagātīga iegremdētu ūdensaugu klātbūtne, kas strukturē dīķa zemūdens ainavu, nodrošina slēptuves un kalpo kā olu nēršanas vietas.[2][5] Ūdens dzīves fāzē mazais tritons ir aktīvs cauru diennakti, bet uz sauszemes — tikai mijkrēslī un naktī.[1]
Vairošanās un dzīves ilgums
[labot | labot pirmkodu]
Pavasarī aktivitāte parasti sākas, kad ūdens temperatūra sasniedz 4—7 oC, bet galvenā vairošanās sezona Centrāleiropā ilgst no marta beigām līdz maijam, kad ūdens sasilst vismaz līdz 8 oC. Pēc nonākšanas ūdenī paiet dažas nedēļas līdz attīstās vairošanās pazīmes, īpaši tēviņa sekste.[6]
Apaugļošanās ir iekšēja. Tēviņš izlaiž ūdenī spermatoforu — ar gļotām klātu spermatozoīdu piciņu, ko mātīte uzņem kloākā. Kad gļotu apvalks izšķīst, atbrīvotie spermatozoīdi nonāk olvados un apaugļo tur esošās olšūnas.[3] Vairošanās periodā mātīte iznērš 60—600 ikru, parasti ap 150, kurus ietin ūdensaugu lapās. Atkarībā no ūdens temperatūras kāpuri izšķiļas pēc 14—20 dienām un nākamajā dienā pēc izšķilšanās sāk baroties ar sīkiem ūdens dzīvniekiem. Sākumā kāpuri ir 6—10 milimetrus gari un nespēj peldēt, drīz tiem uz astēm attīstās spuras un sākas aktīva peldēšana. Aiz galvas redzami ārējo žaunu pušķi. Kāpuri barojas ar maziem organismiem, vispirms attīstot plānas priekškājas un vēlāk pakaļkājas. Metamorfoze ilgst 60—70 dienas. Pēc tam jaunie dzīvnieki atstāj ūdenstilpi, to garums šajā laikā ir 35 mm.[1] Dažreiz pieaugušie īpatņi paliek ūdenī un saglabā ārējās žaunas vai tikai daļēji tās resorbē. Tas notiek regulāri, bet tikai nelielai daļai īpatņu. Iespējams, ka šī īpašība nav ģenētiski noteikta, bet to veicina auksts ūdens, zems populācijas blīvums un bagātīga ūdenī pieejamā barība. Dzimumbriedumu sasniedz pēc 2—3 gadiem. Savvaļā pieaugušie īpatņi var nodzīvot līdz 14 gadiem, taču parasti to mūžs ir daudz īsāks. Mazos tritonus dažādās to attīstības stadijās medī daudzi citi dzīvnieki. Tās ir vairākas putnu sugas (piemēram, gārņi un stārķi, kā arī ūdensputni), citi abinieki, piemēram, lielais tritons, bet ūdenī mazos tritonus un to kāpurus apdraud zivis, spāru kāpuri, airvaboles un citi ūdens kukaiņi.[2]
Barošanās
[labot | labot pirmkodu]Gan pieaugušie īpatņi, gan to kāpuri ir plēsēji, kas barojas galvenokārt ar dažādiem bezmugurkaulniekiem, piemēram, sliekām, gliemežiem, divvāku gliemenēm, zirnekļiem, ērcēm, kukaiņiem un kukaiņu kāpuriem, kā arī mazāku planktonu.
Notiek arī kanibālisms, galvenokārt apēdot savas sugas olas. Biežāk tas raksturīgs tritonu mātītēm, jo tās ilgāku laiku pavada olu atrašanās vietās.[4]
Sistemātika
[labot | labot pirmkodu]Zviedru dabaszinātnieks Karls Linnejs 1758. gadā mazo tritonu uzskatīja par ķirzaku un nosauca par Lacerta vulgaris. Vēlāk to atkārtoti aprakstīja ar vairākiem dažādiem sugu un ģinšu nosaukumiem, tostarp Triton, Molge, Salamandra un Lissotriton, un kopumā tika publicēti 48 sugas sinonīmi.[7] Vēl nesen suga bija iekļauta Triturus ģintī kopā ar lielāko daļu Eiropas tritonu. Kad tika konstatēts, ka šī ģints ir polifilētiska, ietverot vairākas nesaistītas līnijas bez kopīga senča,[8] mazos tritonus, tostarp Lissotriton vulgaris, 2004. gadā Garsija-Parisa un kolēģi atdalīja kā atsevišķu ģinti.[9] Tomēr agrākais nosaukums Triturus vulgaris joprojām dažādos informācijas avotos tiek lietots.
Atsauces
[labot | labot pirmkodu]- 1 2 3 4 5 6 7 Mazais tritons Lissotriton vulgaris (L.) Sugu enciklopēdija Latvijas daba. Skatīts: 2026.07.05.
- 1 2 3 4 5 Große, W-R. (2011). Der Teichmolch [The smooth newt]. Die neue Brehm-Bücherei (in German). Vol. 117. Magdeburg, Germany: VerlagsKG Wolf. ISBN 978-3-89432-476-6.
- 1 2 Sloka, J. Mazais tritons: Enciklopēdija Latvijas daba 3. sējums. Rīga: Latvijas enciklopēdija, 1995, 202. lpp. ISBN 5-89960-052-7
- 1 2 3 4 Kuzmin, S. (1999). "AmphibiaWeb – Lissotriton vulgaris". Arhivēts no origināla 2019.04.19. Skatīts: 2026.07.06.
- ↑ Dieter Glandt: Heimische Amphibien. Bestimmen-Beobachten-Schützen. AULA-Verlag, 2008, ISBN 978-3-89104-720-0.
- ↑ Sparreboom, M. (2014). Salamanders of the Old World: The Salamanders of Europe, Asia and Northern Africa. Zeist, The Netherlands: KNNV Publishing. doi:10.1163/9789004285620. ISBN 978-90-04-28562-0.
- ↑ Frost, D.R. (2020)."Lissotriton vulgaris (Linnaeus, 1758)". Amphibian Species of the World: An Online Reference. Version 6.1. New York, USA: American Museum of Natural History.
- ↑ Titus, T.A.; Larson, A. (1995). "A molecular phylogenetic perspective on the evolutionary radiation of the salamander family Salamandridae". Systematic Biology. 44 (2): 125–151.
- ↑ García-París, M.; Montori, A.; Herrero, P. (2004). Amphibia: Lissamphibia. Fauna Iberica. Vol. 24. Madrid: Museo Nacional de Ciencias Naturales, Consejo Superior de Investigaciones Científicas. ISBN 84-00-08292-3.