Medicīniskā marihuāna
Medicīniskā marihuāna ir marihuānas — no kaņepēm (Cannabis) iegūta preparāta — lietošana medicīniskiem nolūkiem, lai ārstētu vai atvieglotu dažādu slimību un traucējumu simptomus. Tās aktīvās vielas — kanabinoīdi, īpaši tetrahidrokanabinols (THC) un kanabidiols (CBD) — iedarbojas uz cilvēka endokanabinoīdu sistēmu, regulējot sāpes, apetīti, miegu un citus procesus.
Marihuānas lietošana medicīniskiem nolūkiem ir zināma jau tūkstošiem gadu. Senajā Ķīnā un Ēģiptē to izmantoja sāpju mazināšanai, savukārt Eiropā 19. gadsimtā tā bija izplatīts līdzeklis pret dažādām slimībām. 20. gadsimtā daudzās valstīs marihuāna tika aizliegta, bet 21. gadsimtā notiek tās atkārtota legalizācija medicīniskiem mērķiem.
Medicīniskie lietojumi
[labot | labot pirmkodu]Medicīnisko marihuānu izmanto dažādu slimību un simptomu ārstēšanai, tostarp:
- Hroniskas sāpes (muguras sāpes, artrīts, neiropātiskas sāpes)
- Epilepsija (īpaši reti sastopamās formas, piemēram, Dravē sindroms)
- Multiplā skleroze (samazina muskuļu spazmas)
- Vēzis un ķīmijterapijas blakusparādības (mazina nelabumu un vemšanu)
- Trauksme un depresija (CBD var palīdzēt regulēt garastāvokli)
- Glaukoma (samazina acu spiedienu)
- Iekaisuma zarnu slimības (Krona slimība, čūlainais kolīts)
Juridiskais statuss
[labot | labot pirmkodu]
Dažādās valstīs medicīniskās marihuānas legalitāte atšķiras. Dažās, piemēram, Kanādā, Nīderlandē un vairākos ASV štatos, tā ir pilnībā legalizēta, savukārt citās tā joprojām ir stingri reglamentēta vai aizliegta. Latvijā medicīniskā marihuāna nav legāla.
Ārējās saites
[labot | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Medicīniskā marihuāna.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
|