Pāriet uz saturu

Meisnera efekts

Vikipēdijas lapa
Meisnera efekta shēma. Parādītas magnētiskā lauka līnijas un to izspiešana no supravadītāja, kas atrodas temperatūrā, kas ir zemāka par tā kritisko temperatūru.

Meisnera efekts ir supravadītspējai raksturīga parādība, kuras laikā materiāls, kļūstot par supravadītāju temperatūrā, kas ir zemāka par tā kritisko temperatūru, izspiež no sava tilpuma ārējo magnētisko lauku. Šīs parādības dēļ supravadītāja iekšienē magnētiskā lauka indukcija ideālos apstākļos ir tuva nullei.[1]

Meisnera efektu 1933. gadā atklāja vācu fiziķi Valters Meisners un Roberts Oksenfelds. Tas ir viens no būtiskākajiem supravadītspējas raksturlielumiem un parāda, ka supravadītājs nav vienkārši materiāls ar nulles elektrisko pretestību, bet gan stāvoklis ar specifiskām elektromagnētiskām īpašībām.[1][2]

Meisnera efekta rezultātā supravadītājs var atgrūst ārēju magnētisko lauku. Šī īpašība ir saistīta ar tā sauktajām Meisnera strāvām, kas veidojas supravadītāja virsmas tuvumā un rada magnētisko lauku, kas kompensē ārējo lauku materiāla iekšienē. Efekts ir īpaši nozīmīgs supravadītāju pētījumos un tiek izmantots tādu parādību demonstrēšanai kā magnētiskā levitācija.[2]

Meisnera efekts ir nosaukts Valtera Meisnera vārdā.

Atsauces

[labot | labot pirmkodu]
  1. 1 2 Schrieffer, J. R.; Tinkham, M. (1999). "Superconductivity". Reviews of Modern Physics 71. [novecojusi saite]
  2. 1 2 "Colloquium: High pressure and road to room temperature superconductivity". Reviews of Modern Physics. 2018.

Ārējās saites

[labot | labot pirmkodu]