Melnā žurka
| Melnā žurka Rattus rattus (Linnaeus, 1758) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
| Kārta | Grauzēji (Rodentia) |
| Dzimta | Peļu dzimta (Muridae) |
| Apakšdzimta | Vecās pasaules peles (Murinae) |
| Ģints | Žurkas (Rattus) |
| Suga | R. rattus |
 Melnā žurka Vikikrātuvē | |
Melnā jeb kuģa žurka (Rattus rattus) ir grauzēju suga no peļveidīgo dzimtas (Muridae).
Suga ir labi pielāgojusies dzīvei pilsētās, ostās un noliktavās, kur atrod pārtiku un pajumti. Vēsturiski tā bijusi nozīmīga cilvēku pavadoņsuga, kas kopā ar tirdzniecības kuģiem un kravu pārvadājumiem izplatījās uz Eiropu, Āfriku, Ameriku un Okeāniju. Viduslaikos melnā žurka tika uzskatīta par vienu no mēra (Yersinia pestis) pārnēsātājām, tāpēc tās klātbūtne bieži tika saistīta ar epidēmijām.
Mūsdienās daudzviet melnā žurka ir kļuvusi retāka, jo to izspiedusi lielākā un izturīgākā pelēkā žurka (Rattus norvegicus), taču tā joprojām ir plaši sastopama siltākos klimatiskajos apgabalos un salās.
Izplatība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Sākotnēji melnā žurka dzīvoja tropu reģionos Āzijā, bet jau senatnē tā tika ieviesta Eiropā (jau Romas impērijas laikā). Līdz ar jūras tirdzniecības un kolonizācijas attīstību suga izplatījās arī citos kontinentos, izņemot Antarktīdu. Mūsdienās melnā žurka sastopama pilsētās, ostās un citās cilvēku apdzīvotās vietās, kur tā spēj atrast pārtiku un pajumti.
Izskats
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Melnajai žurkai ir slaids un veikls ķermenis, kura garums parasti ir 16—24 cm, bet aste — nedaudz garāka par ķermeni, sasniedzot 18—26 cm. Vidējais svars ir 150—250 gramu, taču atsevišķi indivīdi var būt gan vieglāki, gan smagāki atkarībā no dzimuma un dzīves apstākļiem. Mātītes parasti ir nedaudz mazākas nekā tēviņi.
Apmatojums ir mīksts, gluds un variē no tumši pelēka līdz melnam tonim; vēdera apmatojums parasti ir gaišāks — pelēcīgs vai pat balts. Atšķirībā no pelēkās žurkas (Rattus norvegicus), melnajai žurkai ir slaidāks ķermenis, garākas ausis un aste, kas nav klāta ar biezu apmatojumu, kā arī smalkāks, šaurāks purniņš.
Austiņas ir lielas un plānas, bieži tik garas, ka saliektas sniedzas līdz acīm. Acis ir salīdzinoši lielas un tumšas, kas norāda uz tās nakts aktivitāti. Kāpšanas dzīvesveidam piemērotas arī garās, veiklās kājas un spēcīgie nagi, kas nodrošina labu satvērienu uz nelīdzenām virsmām.
Kažoka krāsa var nedaudz atšķirties atkarībā no vides un apakšsugas: tropiskos reģionos sastopami gaišāki indivīdi, savukārt pilsētu populācijās biežāk dominē tumši melns apmatojums. Astei ir nozīmīga loma līdzsvara uzturēšanā, un tā palīdz žurkai orientēties, pārvietojoties pa augstām konstrukcijām vai šaurām vietām.
Dzīvesveids un uzturs
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Melnā žurka ir veikla un labi kāpj kokos, ēkās un dažādās konstrukcijās, bieži veidojot ligzdas bēniņos, jumta spraugās vai kokos. Tā ir galvenokārt nakts dzīvnieks, kurš dienas laikā slēpjas drošās vietās. Melnā žurka pārvietojas ātri un klusi, labi lec un spēj līdzsvarot pat šaurās virsmās, kas palīdz tai izvairīties no plēsējiem un sasniegt pārtikas avotus.
Tā barojas ar dažādu augu un dzīvnieku izcelsmes pārtiku — graudiem, augļiem, sēklām, riekstiem, kā arī kukaiņiem, gliemjiem un nelieliem bezmugurkaulniekiem. Melnā žurka bieži patērē arī cilvēku pārtikas krājumus, padarot to par nozīmīgu lauksaimniecības un mājsaimniecības kaitēkli. Tā ir visēdāja ar pielāgojamu uzturu, kas ļauj sugai izdzīvot dažādos biotopos.
Melnajām žurkām ir izteikta sociālā uzvedība — tās dzīvo grupās ar noteiktu hierarhiju un teritoriju. Tās sazinās, izmantojot dažādus skaņu signālus un smaržu atzīmes. Vairošanās notiek visu gadu siltajos reģionos, un mātīte var dzemdēt līdz 5—6 metieniem gadā, katrā no tiem 5—10 mazuļus. Šī augstā vairošanās intensitāte veicina sugas ātru izplatīšanos un atjaunošanos pat pēc populācijas samazinājuma.
Attiecības ar cilvēku
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Melnā žurka vēsturiski bijusi cieši saistīta ar cilvēka dzīvesvietām un saimniecisko darbību. Tā izplatījās visā pasaulē līdz ar tirdzniecības kuģiem, kravu pārvadājumiem un kolonizācijas ekspedīcijām, bieži kļūstot par vienu no pirmajām sugām, kas apdzīvoja jaunatklātās teritorijas. Žurkas ligzdoja noliktavās, kuģu tvertnēs un ostās, kur bija viegli pieejama pārtika un patvērums.
Viduslaikos melnā žurka bija galvenais mēra izraisītāja (Yersinia pestis) pārnēsātājs Eiropā, jo slimību izplatīja blusas, kas mita šī grauzēja apmatojumā. Tiek uzskatīts, ka tieši melnās žurkas izplatība pilsētās veicināja 14. gadsimta Melnās nāves pandēmiju, kas iznīcināja ievērojamu daļu Eiropas iedzīvotāju. Šī vēsturiskā loma padarījusi sugu par simbolisku cilvēka slimību pārnēsātāju un kaitēkli, kas apdraud gan veselību, gan pārtikas krājumus.
Mūsdienās melnā žurka daudzviet ir aizstāta ar pelēko žurku (Rattus norvegicus), kas labāk pielāgojusies vēsākam klimatam un pazemes dzīvesveidam. Tomēr melnā žurka joprojām ir plaši sastopama siltos un mitros reģionos, īpaši tropu un subtropu zonās, kā arī uz salām, kur tās konkurente nav izplatīta. Tā var nodarīt ievērojamus postījumus lauksaimniecībai, uzglabātajai pārtikai un infrastruktūrai.
Dažās valstīs tiek īstenotas kontroles un izskaušanas programmas, lai samazinātu šo grauzēju populācijas un ierobežotu slimību izplatīšanos. Neskatoties uz kaitēkļa statusu, melnā žurka ir arī nozīmīgs pētniecības objekts ekoloģijā un bioģeogrāfijā, jo tās izplatība un pielāgošanās spējas labi ilustrē cilvēka ietekmi uz dzīvnieku migrāciju un ekosistēmu pārmaiņām.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Melnā žurka.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (2004-2017) (krieviski)
- Encyclopædia of Life raksts (angliski)