Melnā pīle

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Melnā pīle
Melanitta nigra (Linnaeus, 1758)
Tēviņš
Tēviņš
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki
TipsHordaiņi (Chordata)
KlasePutni (Aves)
KārtaZosveidīgie (Anseriformes)
DzimtaPīļu dzimta (Anatidae)
ApakšdzimtaGauru apakšdzimta (Merginae)
ĢintsJūras pīles (Melanitta)
SugaMelnā pīle (Melanitta nigra)
Melnā pīle Vikikrātuvē

Melnā pīle (Melanitta nigra) ir viena no pīļu dzimtas (Anatidae) jūras pīlēm, kas pieder gauru apakšdzimtai (Merginae). Tā ligzdo Eiropas un Āzijas ziemeļos, Islandi un Grenlandi ieskaitot. Ziemo uz dienvidiem no ligzdošanas areāla, Atlantijas un Klusā okeāna Eirāzijas un Ziemeļāfrikas piekrastēs.[1] Nesenā pagātnē melnajai pīlei tika izdalītas divas pasugas, bet mūsdienās tās izdala kā atsevišķas sugas (melnā pīle un Amerikas melnā pīle).[2]

Etimoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Baltijas jūrā melnā pīle ir parasta caurceļotāja un vietām diezgan parasta ziemotāja, attēlā mātīte

Sugas zinātniskais nosaukums Melanitta nigra atvasināts no sengrieķu un latīņu valodas, latviski tas nozīmē "melnā pīle spīdīgi melnā": "melnā" (melas), "pīle" (netta) un "spīdīgi melnā" (niger), atspoguļojot tēviņa spīdīgo, melno apspalvojumu.[2][3]

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Melnā pīle ligzdo Grenlandes austrumos, Islandē un Lielbritānijas ziemeļu daļā, Skandināvijas ziemeļos, un virzienā uz austrumiem areāls turpinās līdz Oļeņokas upei Sibīrijā. Ziemo Baltijas jūrā, Eiropas un Ziemeļāfrikas Atlantijas okeāna piekrastēs (uz dienvidiem līdz Mauritānijai) un Vidusjūras rietumu daļā. Areāla austrumu daļas putni ziemo Klusā okeāna piekrastē.[1][4]

Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Baltijas jūrā pie Latvijas krastiem melnā pīle ir parasta caurceļotāja un vietām diezgan parasta ziemotāja, lai gan tā ir novērojama retāk, kā tumšā pīle. Migrāciju laikā iekšzemē novērota reti, sevišķi reti vietās, kas nerobežojas ar jūru. Viens pāris ir ligzdojis Engures ezerā, no 1962. līdz 1968. gadam.[4]

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tēviņš ir gandrīz viscauri melns, tikai uz tā knābja ir košs, dzeltens raksts
Kad mātītes sāk perēt, tēviņi pulcējas piekrastes ūdeņos, kur tiem mainās apspalvojums
Septembrī mātītes un jaunie putni pamet ligzdošanas teritoriju un dodas uz ziemošanas vietām

Melnā pīle ir vidēja auguma, kompakta jūras pīle ar salīdzinoši garu, smailu asti, kas atpūtas brīdī uz ūdens bieži tiek izslieta stāvus gaisā.[2] Ķermeņa garums ir 43—54 cm, spārnu plētums 79—90 cm, tēviņa svars 964—1339 g, mātītes 973—1233 g.[2][5] Sugai raksturīgs dzimumu dimorfisms. Tēviņa apspalvojums ir viscauri melns un spīdīgs. Knābis ir melns ar melnu knābja pauguru, bet knābja virsu rotā koši dzeltens raksts. Lidojumā var redzēt nedaudz gaišākās spārnu apakšas. Vasaras periodā tēviņš kļūst nedaudz pelēcīgs, ne tik spīdīgs. Kājas ir melnas vai olīvpelēkas.[2]

Mātīte ir tumši pelēkbrūna ar nedaudz tumšāku galvas virsmu, kas kontrastē ar gaišajiem vaigiem un kaklu. Knābis ir tumši brūns vai melns, kājas olīvbrūnas vai melnas.[2] Jaunie putni ir līdzīgi mātītei, bet ir par to brūnāki, un uz to vēdera ir dažas baltas svītras.[2] Acis abiem dzimumiem ir brūnas.

Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Melnā pīle parasti uzturas atklātos, sāļos ūdeņos. To ļoti reti var novērot iekšzemē.[6] Migrācijas laikā tā izmanto arī saldūdens ūdenstilpnes, bet spalvu nomaiņas un ziemošanas periodā tā uzturas tikai jūrā. Toties ligzdošana notiek saldūdens ezeriņu, tundras lāmu vai lēni plūstošu upju krastos.[5] Parasti tiek izmantotas ūdenstilpnes, kas ir mazākas par 10 ha, kas ir relatīvi seklas (ne dziļākas par 20 m, optimālais dziļums 5—15 m) un bagātas ar bentisko faunu.[6]

Melnā pīle ir ļoti sabiedriska, un tā mēdz uzturēties lielos baros, īpaši ziemas periodā. Jūnija beigās vai jūlijā, pēc perēšanas perioda (kad sāk šķilties mazuļi), tēviņi pulcējas lielos baros un migrē uz piekrastes ūdeņiem. Tiem mainās apspalvojums, un tie kļūst lidot nespējīgi.[2] Lai ienirtu, melnā pīle veic īsu lēcienu uz priekšu, spārnus cieši piespiežot pie ķermeņa.[2]

Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Melnā pīle galvenokārt barojas ar moluskiem, īpaši iecienītas ir gliemenes, bet tā barojas arī ar citiem bezmugurkaulniekiem, piemēram, garnelēm, tārpiem, ūdens kukaiņiem, arī ar nelielām zivīm, zivju ikriem un nelielos apmēros ar augiem.[2] Melnā pīle barojas, nirstot zem ūdens līdz 20 m.[2][6] Gliemenes tā norij veselas, spēcīgajā muskuļkuņģī salaužot un sasmalcinot to vākus.[2]

Ligzdošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Melnā pīle ligzdošanas vietās ierodas aprīlī un maijā. Līdz tam ziemošanas vietās parasti jau ir izveidojušies monogāmi pāri, bet nelielas riesta aktivitātes novērojamas arī ligzdošanas vietās.[6] Riesta periodā vienu mātīti pavada vairāki tēviņi, kuri izrāda mātītei savu uzmanību. Toties mātīte ir samērā agresīva un cenšas tēviņus padzīt. Pēc kāda laika mātīte izvēlas savu favorītu, pret pārējiem tēviņiem kļūstot ļoti agresīva.[6] Pārošanās periods sākas maija beigās.[2] Melnās pīles ligzdo pa atsevišķiem pāriem. Tēviņi atstāj mātīti, kad sāk šķilties mazuļi.[6]

Mātīte seklā iedobē uz zemes izveido ligzdu, iedobi izklājot ar sausu zāli, sunām un dūnām, kuras izplūc no sava apspalvojuma. Dējumā ir 6—9 gaišas, rozīgi brūnas vai baltas olas. Ja pirmais dējums iet bojā, tas tiek aizvietots ar jaunu, bet mazāku dējumu. Pērē un par mazuļiem rūpējas tikai mātīte. Inkubācijas periods ilgst apmēram 30—31 dienu. Drīz pēc izšķilšanās mazuļi spēj sekot savai mātei, tie māk peldēt un paši baroties. Tos klāj tumši brūnas dūnas (vaigi gaišāki).[2][6]

Pirmās nedēļas māte ļoti rūpējas par saviem mazuļiem un silda tos zem saviem spārniem. Lidot jaunie putni sāk 45 dienu vecumā. Ļoti bieži māte atstāj jaunos putnus pirms tie sākuši lidot. Septembrī mātītes un jaunie putni pamet ligzdošanas teritoriju un dodas uz ziemošanas vietām.[2][6] Dzimumbriedumu melnā pīle sasniedz 2 vai vairāk gadu vecumā.[6] Dzīves ilgums savvaļā līdz 16 gadiem.[6]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]