Melnais garstilbis

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Melnais garstilbis
Himantopus novaezelandiae (Gould, 1841)
Melnais garstilbis
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlasePutni (Aves)
KārtaTārtiņveidīgie (Charadriiformes)
ApakškārtaBridējputni (Charadrii)
DzimtaĪlenknābju dzimta (Recurvirostridae)
ĢintsGarstilbji (Himantopus)
SugaMelnais garstilbis (Himantopus novaezelandiae)
Melnais garstilbis Vikikrātuvē

Melnais garstilbis (Himantopus novaezelandiae) ir liela auguma īlenknābju dzimtas (Recurvirostridae) tārtiņveidīgo putnu suga. Tas ir endēms Jaunzēlandes bridējputns un tā izplatība ļoti ierobežota. Mūsdienās melnais garstilbis ir pasaulē visapdraudētākā tārtiņveidīgo putnu suga, kuras atjaunošanos kavē vairāki faktori, lai gan intensīvi sugas aizsardzības pasākumi tiek veikti jau vairāk kā 20 gadus.[1]

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Melnais garstilbis ir liels bridējputns ar ļoti garām kājām, relatīvi nelielu galvu un garu, taisnu knābi. Ķermena garums ir 37—40 cm, svars 220 g.[2] Pieauguša putna apspalvojums ir viscauri melns, knābis melns, bet garās kājas sarkanas.[1] Jaunajiem putniem ir balta galva, kakls un krūtis, ap acīm melni laukumi.[1][2] Pamazām putni kļūst arvien melnāki un 18 mēnešu vecumā viss ķermenis ir melns.[2]

Ieradumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Melnie garstilbji veido monogāmus pārus, kas paliek kopā uz mūžu.[2] Vairošanās sezonas maksimums tiek sasniegts oktobrī. Ligzdu, kas ir vienkārša iedobe smiltīs, pāris veido kopīgi, to izklājot ar sausu zāli, zariņiem un ūdensaugiem. Ligzdas atrodas upes krasta smilšainajās sērēs. Katram pārim ir nostiprināta ligzdas teritorija, kas tiek agresīvi aizsargāta. Dējumā ir 4 olīvzaļas olas ar raibumiem.[3] Olas perē abi vecāki un arī par putnēniem rūpējas abi vecāki. Inkubācijas periods ilgst apmēram 25 dienas. Cālēni īsu brīdi pēc izšķilšanās pamet ligzdu un seko saviem vecākiem.[4][3] Dūnas nomainās pret apspalvojumu 4—8 nedēļu vecumā.[3]

Barību melnie garstilbji meklē seklā ūdenī un dubļainos ūdenskrātuvju krastos, ar garo knābi pārbaudot augsni, apgriežot un izcilājot akmentiņus un citas upes kritalas. Tie barojas ar ūdenī dzīvojošiem bezmugurkaulniekiem, mazām zivtiņām un moluskiem.[2][3]

Aizsardzība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Neskatoties uz rūpīgo darbu vairāk kā 20 gadu garumā, melnais garstilbis joprojām ir visapdraudētākā tārtiņveidīgo putnu suga pasaulē. Aktīvi aizsardzības pasākumi tika uzsākti 1981. gadā, kad melno garstilbju kopējā populācija sasniedza vairs tikai 23 īpatņus.[1] Mūsdienās savvaļas populācija ir pieaugusi līdz 85 īpatņiem, bet nebrīvē dzīvo 13 īpatņi. Katru gadu savvaļā tiek izlaisti nebrīvē pavairotie melnie garstilbji, kā arī dabas rezervātos tiek intensivi izmedīti plēsēji.[1] Šie pasākumi ir izglābuši sugu no izmiršanas, tomēr populāciju joprojām nevar uzskatīt par atjaunojušos. Vairošanās sezonas laikā melnie garstilbji mūsdienās pulcējas tikai Makenzi baseinā Dienvidsalā.[2] Reģions ir arī šo putnu galvenā ziemošanas vieta. Atšķirībā no citiem bridējputniem, melnais garstilbis neveic garas ziemas migrāciju uz siltākiem reģioniem. Vistālākās ziemošanas vietas atrodas Ziemeļsalā.[2] Melnajam garstilbim ir jāsasniedz ievērojams vecums, līdz tas sāk pāroties. Putni dzimumbriedumu sasniedz 2—3 gadu vecumā.

Galvenie sugas apdraudējumi veidojas no cilvēku saimnieciskās darbības, kas meliorējot zemes un būvējot elektrostacijas, izmaina upju gultnes un to ūdens līmeni.[5] Putnus apdraud arī dažādi ievestie plēsēji, par visbīstamāko tiek uzskatīts sermulis, kurš nodara vislielākos postījumus putnu populācijai. Trešais lielākais sugas drauds ir hibridizācija ar garstilbi (Himantopus himantopus), kurš arī izplatīts Jaunzēlandes salās. Tā kā melno garstilbju populācijā tēviņu ir vairāk nekā mātīšu, tie pārojas ar parastajiem garstilbjiem. Hibrīdi turklāt ir vairoties spējīgi.[4]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]