Melnkalnes kņaziste

Vikipēdijas lapa
Melnkalnes kņazistes karte 1862. gadā.

Melnkalnes kņaziste (serbu: Књажевина Црна Горa) bija Balkānu valsts, kas pastāvēja daļā no mūsdienu Melnkalnes teritorijas no 1852. līdz 1910. gadam, kad to pārdēvēja par Melnkalnes Karalisti. Piedalījās vairākos karos pret Osmaņu impērijas karaspēku. Tās galvaspilsēta bija Cetiņe, naudas vienība no 1906. gada bija perpers.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1852. gada 13. martā Melnkalnes bīskaps jeb vladika Danilo Petrovičs-Ņegošs sekularizēja savu bīskapiju un sāka lietot titulu "Melnkalnes un Brdas kņazs un gosporads" (књаз и господар Црне Горе и Брда). 1858. gadā Melnkalnes armija Grahovacas kaujā uzvarēja no Bosnijas ejāleta iebrukušo Osmaņu impērijas karaspēku. Pēc kņaza Danilo slepkavības 1860. gada 13. augustā par kņazu kļuva viņa brāļadēls Nikola I Petrovičs, kurš 1870. gadā sāka lietot titulu "Melnkalnes un Brdas kņazs" (књаз Црне Горе и Брда). Hercegovinas sacelšanās laikā (1875–1878) laikā Melnkalnes kņaziste sniedza palīdzību serbu nemierniekiem un iesaistījās karā ar Osmaņu impēriju (1876–1878). 1878. gada 3. marta miera līgumā Osmaņu impērija atzina Melnkalnes kņazistes neatkarību, pēc Berlīnes līguma atdeva tai daļu savas teritorijas un piekļuvi Adrijas jūrai.

Pēc neatkarības iegūšanas notika valsts modernizācija, kuras kulminācija bija konstitūcijas projekts 1905. gadā. 1910. gada 28. augustā Melnkalnes kņazs Nikola pasludināja Melnkalnes Karalistes izveidi.