Mespils
Parastais mespils Mespilus germanica (L., 1753) | |
---|---|
![]() Mespila lapas un augļi | |
Klasifikācija | |
Valsts | Augi (Plantae) |
Nodalījums | Segsēkļi (Magnoliophyta) |
Klase | Divdīgļlapji (Magnoliopsida) |
Rinda | Rožu rinda (Rosales) |
Dzimta | Rožu dzimta (Rosaceae) |
Cilts | Ābeļu cilts (Maleae) |
Ģints | Mespili (Mespilus) |
Suga | Parastais mespils (M. germanica) |
![]() |
Parastais mespils (Mespilus germanica) ir rožu dzimtas lapu koks vai krūms. Tas ir sens kultūraugs, kura dabīgais izplatības areāls aptver teritoriju no Balkānu pussalas līdz Centrālāzijai,[1] taču tas jau kopš antīkajiem laikiem gan Eiropā, gan Āzijā ir audzēts arī citur. Parastais mespils ir pazīstams ar saviem īpatnējiem, brūniem, ābolveida augļiem, kas pēc nogatavošanās ir mīksti un tiek izmantoti gan pārtikā, gan tradicionālajā medicīnā. Šis augs ir populārs arī kā krāšnumaugs un savvaļā tam ir liela ekoloģiskā nozīme, nodrošinot barību putniem un kukaiņiem.
Sistemātika un klasifikācija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Parastais mespils (Mespilus germanica) ir ziedaugs, kas pieder rožu dzimtai (Rosaceae), kura ietilpst divdīgļlapju klasē (Magnoliopsida) un rožu rindā (Rosales). Zinātnieki kādreiz uzskatīja, ka mespilu ģints (Mespilus) ietver tikai parasto mespili (Mespilus germanica), taču mūsdienu pētījumi ir atklājuši arī citas sugas un hibrīdus, piemēram, Mespilus canescens, kas radies savvaļā.[2]
Mespilu ģintij tuvākie ģenētiskie radinieki ir vilkābeles (Crataegus), bumbieres (Pyrus), ābeles (Malus) un pīlādži (Sorbus). Šiem augiem ir kopīgas botāniskās īpašības, tostarp augļi, kas attīstās no zieda apakšdaļas un bieži satur vairākas sēklas.
Izplatība un dzīvotne
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Parastais mespils dabīgi sastopams teritorijā no Balkānu pussalas līdz Centrālāzijai.[1] Tā dabiskais izplatības areāls aptver reģionus ar mērenu un subtropu klimatu. Tas ir viens no savvaļas augiem, kas cilvēces vēsturē ticis kultivēts kopš bronzas laikmeta, pirms 3000 gadiem.[3]
Senajā Grieķijā un Romā mespils bija kultūraugs un no šiem reģioniem izplatījās uz Vidusjūras reģiona zemēm, Rietumeiropu un pat Britu salām.[4] Viduslaikos mespils kļuva par populāru augli dārzos, taču tā nozīme samazinājās pēc kartupeļu, tomātu un citu jauno kultūraugu ieviešanas no Jaunās pasaules. Mūsdienās to audzē galvenokārt dārzos un nelielās saimniecībās.
Mespils vislabāk aug saulainās vai daļēji ēnainās vietās ar labi drenētu, vidēji auglīgu augsni. Tas ir pielāgots mērena klimata apstākļiem, izturīgs pret sausumu un spēj paciest vieglas salnas. Augs dod priekšroku neitrālām vai viegli sārmainām augsnēm, bet var augt arī smilšainās vai mālainās augsnēs, ja vien tās nav pārlieku mitras. Mespils bieži sastopams mežmalās, krūmājos un pļavu nogāzēs, kur tas labi iekļaujas savvaļas ainavā. Ekoloģiski šī auga augļi nodrošina barību putniem un maziem zīdītājiem, savukārt ziedi ir svarīgs nektāra avots apputeksnētājiem.
Audzēšana un izmantošana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Mespils ir salīdzinoši izturīgs un viegli audzējams augs, kas piemērots gan mājas dārziem, gan plašākiem apstādījumiem. Tas dod priekšroku saulainām vai daļēji ēnainām vietām ar labi drenētu, auglīgu augsni. Mespila koki vai krūmi ir izturīgi pret sausumu un mērenām salnām, padarot tos piemērotus audzēšanai arī mērenā klimata joslā. Regulāra atzarošana veicina vainaga veidošanu un augļu ražību, savukārt mēslošana ar organiskajiem mēslojumiem palīdz uzturēt augu veselīgu un produktīvu. Mespilus parasti stāda rudenī vai agrā pavasarī, nodrošinot pietiekami daudz vietas, lai tie varētu izplesties. Jauni stādi prasa regulāru laistīšanu, savukārt nobrieduši augi spēj pielāgoties mainīgiem laika apstākļiem.
Mespila augļi, kas sākotnēji ir cieti un rūgti,[5] pēc nogatavošanās un īslaicīgas uzglabāšanas kļūst mīksti un saldi. Tradicionāli augļi tiek izmantoti pārtikā, dzērienu pagatavošanā un tradicionālajā medicīnā. Nogatavojušos augļus ēd svaigus vai izmanto dažādu ievārījumu, želeju, pastilu un sīrupu gatavošanā.[3] Mespila augļus dažreiz izmanto alkoholisko dzērienu, piemēram, liķieru vai sidru, ražošanā.[3] Augļi satur antioksidantus, vitamīnus un šķiedrvielas, un tradicionālajā medicīnā tie tiek izmantoti gremošanas uzlabošanai un iekaisumu mazināšanai.
Mespils ir iecienīts dekoratīvajos dārzos, pateicoties tā skaistajiem, pavasarī plaukstošajiem baltajiem vai sārtajiem ziediem un neparastajiem augļiem, kas veidojas rudenī. Tā simetriskā forma un salīdzinoši kompaktais izmērs padara to piemērotu gan atsevišķos apstādījumos, gan ainavu veidošanā. Turklāt šis augs piesaista apputeksnētājus, piemēram, bites un tauriņus, tādējādi bagātinot dārza bioloģisko daudzveidību.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 «Medlar: Strange Fruit of the Ancients». arboretumfoundation.org (angļu). Skatīts: 2025. gada 19. janvārī.
- ↑ «Stern's Medlar» (angļu). Encyclopedia or Arkansas. Skatīts: 2025. gada 19. janvārī.
- ↑ 3,0 3,1 3,2 «Medlar: Ancient, Delicious, &…Rotten?» (angļu). Home Orchard Education Center. Skatīts: 2025. gada 19. janvārī.
- ↑ «Mespilus germanica L. (Rosaceae)» (angļu). Oxford University Plants 400. Skatīts: 2025. gada 19. janvārī.
- ↑ «Mespilus» (angļu). Encyclopedia Britannica. Skatīts: 2025. gada 19. janvārī.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Mespils.
- Encyclopædia of Life raksts (angliski)
![]() | Šis ar botāniku saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
![]() | Šis ar pārtiku saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
|