Metanaratīvs

Metanaratīvs ir vispārēja teorētiska sistēma vai ideoloģisks ietvars, kas tiek izmantots, lai strukturētu, racionalizētu un izskaidrotu zinātniskos procesus, cilvēces zināšanu attīstību un epistemoloģiskās pieejas. Tas tiek uzskatīts par zināšanu leģitimēšanas mehānismu, kas balstās uz noteiktiem principiem, piemēram, objektivitāti, racionalitāti un empīriskām metodēm.

Metanaratīvi zinātnē bieži ir saistīti ar lielām zinātniskām paradigmām, kas dominē noteiktos vēstures posmos. Tie var iekļaut:

• Pozitīvisms — uzticība empīriskai metodei, novērojumiem un eksperimentiem kā galvenajiem zināšanu iegūšanas avotiem.
• Apgaismības racionalitāte — ideja par cilvēka saprāta spēju pakāpeniski atklāt patiesību un virzīties uz progresu.
• Redukcionisms — koncepcija, ka kompleksas parādības var saprast, sadalot tās vienkāršākos, fundamentālos elementos.

Tāpat evolūcijas teorija ir bioloģiskais metanaratīvs, kas piedāvā vispārīgu skaidrojumu par dzīvības attīstību, balstoties uz dabiskās izlases mehānismu.

Teorija

Metanaratīvu jēdziens īpaši aktualizējas 20. gadsimta otrajā pusē, kad filozofi un sociologi sāk apšaubīt to vispārējās autoritātes leģitimitāti. Žans Fransuā Liotārs (Jean-François Lyotard) savā darbā "Postmodernais stāvoklis" (1979) apgalvo, ka modernitāte ir balstīta uz lieliem stāstiem, kas cenšas piedāvāt universālas patiesības un pasaules skaidrojumus. Viņš uzskata, ka postmodernitāte ir šo metanaratīvu sabrukuma laikmets, kurā zināšanas kļūst par daudzveidīgu un fragmentāru diskursu kopumu, nevis vienotu un universālu patiesību.

Arī Mišels Fuko (Michel Foucault) veicina šī koncepta analīzi, pievēršoties zināšanu un varas attiecībām. Lai gan viņš tieši neapraksta metanaratīvus, viņa darbs par diskursiem un zināšanu režīmiem parāda, kā dominējošās idejas tiek izmantotas, lai kontrolētu un strukturētu zināšanas, izslēdzot alternatīvus skatījumus. Fuko norāda, ka zinātniskie diskursi bieži vien nostiprina noteiktas varas struktūras, kas marginalizē alternatīvas epistemoloģijas un zināšanu sistēmas.

Kritika

Postmodernā kritika norāda, ka metanaratīvi mēdz izslēgt alternatīvas teorijas un metodoloģijas, pārāk vispārināt sarežģītus procesus un ignorēt vietējas vai marginālas zināšanas. Turklāt, tie bieži tiek izmantoti, lai leģitimētu varas struktūras un uzturētu dominējošās epistemoloģiskās paradigmas. Lai gan metanaratīvu sabrukums nenozīmē, ka tie vairs nepastāv, tas liek apšaubīt to universālo autoritāti un aktualizē nepieciešamību pieņemt daudzveidīgākas zināšanu formas.