Midass

Nataniela Hotorna Midasa mīta versijā Midasa meita pārvērtās par zelta statuju, kad viņš viņai pieskārās (Valtera Kreina ilustrācija 1893.gada izdevumam)

Midass jeb Mids bija Frīģijas karalistes valdnieks, ar kuru saistīti daudzi mīti, kā arī tā saukti divi vēlāki Frīģijas karaļnama locekļi.

Karalis Midass sengrieķu mitoloģijā tiek plaši atcerēts par savu spēju visu, kam viņš pieskārās, pārvērst tīrā zeltā. Leģendas par Midasu un viņa tēvu Gordiju, kuram tiek piedēvēta Frīģijas galvaspilsētas Gordijas dibināšana un Gordija mezgla siešana, liek domāt, ka viņi dzīvojuši 2. tūkstošgadē pirms mūsu ēras, krietni pirms Trojas kara. Homērs vairs nepiemin ne Midasu, ne Gordiju, bet gan divus citus Frīģijas ķēniņus — Migdonu un Otreju.

Mitoloģiskais Midass

Midasa piemineklis, frīģiešu klintī izcirsta kapene, kas veltīta Midasam (700. g. p.m.ē.).

Par ķēniņu Midasu ir daudz un bieži vien pretrunīgu leģendu. Tie ir stāstu par mantkārīgu valdnieku, kurš gūst mācību par svarīgām lietām dzīvē.

Zelta pieskāriens

Kādu dienu, kā Ovidijs stāsta savā darbā “Metamorfozes XI”, Dionīss atklāja, ka viņa vecais skolotājs un audžutēvs, satīrs Silēns, ir pazudis. Vecais satīrs bija aizklīdis piedzēries, bet viņu atrada Frīģijas zemnieki un aizveda viņu pie sava ķēniņa Midasa (alternatīvi Silēns nomira Midasa rožu dārzā). Midass viņu atpazina un viesmīlīgi izturējās pret viņu, desmit dienas un naktis pieklājīgi izklaidējot, kamēr Silēns priecēja Midasu un viņa draugus ar stāstiem un dziesmām. Vienpadsmitajā dienā viņš aizveda Silēnu atpakaļ pie Dionīsa Lidijā. Dionīss piedāvāja Midam izvēlēties jebkuru atlīdzību, ko viņš vēlējās. Midass lūdza, lai viss, kam viņš pieskartos, tiktu pārvērsts zeltā.

Midass priecājās par savu jauno spēju, kuru viņš steidzās pārbaudīt. Viņš pieskārās ozola zariņam un akmenim; abi pārvērtās zeltā. Tiklīdz viņš nonāca mājās, viņš bija sajūsmā un pieskārās katrai rozei rožu dārzā, un visas kļuva no zelta. Viņš pavēlēja kalpiem sarīkot mielastu. Atklājis, ka pat ēdiens un dzēriens viņa rokās pārvērtās zeltā, viņš nožēloja savu vēlēšanos un nolādēja to. Klaudiāns savā darbā “In Rufinum” raksta: “Tā nu Midass, Lidijas ķēniņš, sākumā lepnumā iedegās, atklājot, ka var visu, kam pieskaras, pārvērst zeltā; bet, kad viņš redzēja, ka viņa ēdiens kļūst ciets un dzēriens sacietē zeltainā ledū, tad viņš saprata, ka šī dāvana ir posts, un savā riebumā pret zeltu nolādēja savu lūgšanu.”

Ēzeļa ausis

Šajā mītā Midass, tagad ienīzdams bagātību un krāšņumu, pārcēlās uz laukiem un kļuva par dieva Pāna pielūdzēju.

"Midasa kapenes" Gordijā, datētas ar 740. gadu p.m.ē.

Gordijas "Midasas kapeņu" iekšpusē

Reiz Pānam pietika nekaunības salīdzināt savu mūziku ar Apollona mūziku un viņš izaicināja Apollonu uz prasmju pārbaudi. Par tiesnesi tika izvēlēts kalnu dievs Tmol . Pāns pūta savās dūdās un ar savu zemniecisko melodiju sagādāja lielu gandarījumu sev un savam uzticīgajam sekotājam Midasam, kurš gadījās būt klāt. Tad Apollons uzsita savas liras stīgas. Tmols nekavējoties piešķīra uzvaru Apollonam, un visi, izņemot vienu, piekrita spriedumam. Midass iebilda un apšaubīja apbalvojuma taisnīgumu. Apollons vairs nevēlējās paciest tik samaitātu ausu pāri un teica: "Tev jābūt ēzeļa ausīm!", kā rezultātā Midasa ausis kļuva par ēzeļa ausīm. Mītu ilustrē divas Palmas il Džovanes (1544—1628) gleznas "Apollons un Marsijs", viena attēlo ainu pirms, bet otra pēc soda. Midass bija satriekts par šo negadījumu. Viņš mēģināja slēpt savu nelaimi zem plaša turbāna vai galvassegas, bet viņa frizieris, protams, zināja noslēpumu, tāpēc viņam tika teikts to nepieminēt. Tomēr frizieris nespēja saglabāt noslēpumu. Viņš izgāja pļavā, izraka zemē bedri, iečukstēja tajā stāstu un tad aizraka bedri. Vēlāk no aizsegtās bedres izauga bieza niedru dobe, kas sāka čukstēt stāstu: "Ķēniņam Midasam ir ēzeļa ausis". Daži avoti, piemēram, Plutarhs, apgalvo, ka Midass izdarīja pašnāvību, izdzerot "buļļa asinis" — pulverveida kristālisku vielu, ko senajā pasaulē izmantoja kā pigmentu sarkanai krāsai, bet kas bija ļoti toksiska augstā arsēna līmeņa dēļ.

Midass (8. gadsimts p.m.ē.)

Cits karalis Midass valdīja Frīģijā 8. gadsimta beigās pirms mūsu ēras, līdz pat Gordijas izlaupīšanai, ko veica kimērieši, un tad, kā teikts, viņš izdarīja pašnāvību. Lielākā daļa vēsturnieku uzskata, ka šis Midass ir tā pati persona, kas Mita, kuru asīriešu tekstos dēvē par Muški, kurš tajā pašā laika posmā karoja ar Asīriju un tās Anatolijas provincēm.

Midass (6. gadsimts p.m.ē.)

Hērodots stāsta, ka cits Midass bijis Frīģijas karaļnama loceklis un Adrasta, Gordija dēla, vectēvs, kurš aizbēga no Frīģijas pēc tam, kad nejauši nogalināja savu brāli, un Krēza valdīšanas laikā meklēja patvērumu Lidijā. Frīģija tolaik bija Līdijas pakļautībā. Hērodots raksta, ka Krēzs uzskatīja Frīģijas karalisko namu par "draugiem", taču nepiemin, vai Frīģijas karaļnams joprojām valdīja kā vasaļi vai neatkarīgi Frīģijas karaļi.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Midass.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (2004-2017) (krieviski)
• Pasaules vēstures enciklopēdijas raksts (angliski)
• Theoi Greek Mythology raksts (angliski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)