Mihaels fon der Borhs

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Mihaels Johans Borhs)
Jump to navigation Jump to search
Mihaels fon der Borhs
Michael Johann von der Borch
Mihaels Borhs Itālijā
Mihaels Borhs Itālijā
Personīgā informācija
Dzimis 1753. gada 20. jūnijā
Varakļāni, Inflantijas vaivadija (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1810. gada 28. decembrī (57 gadi)
Varakļāni
Tautība vācbaltietis
Literārā darbība
Nodarbošanās rakstnieks
Valoda franču

Mihaels fon der Borhs, pilnā vārdā grāfs Mihaels Johans fon der Borhs-Lubešics un Borhofs (vācu: Michael Johann von der Borch-Lubeschitz und Borchhoff, poļu: Michał Jan Borch; 1753—1810) bija no Borhu dzimtas cēlies vācbaltiešu izcelsmes Polijas-Lietuvas kopvalsts diplomāts, Ludzas trakta stārasts (1772), ģenerālleitnants (1786). Publicējis vairākus apcerējumus par Sicīlijas mineraloģiju un poēmas.

Maltas ordeņa Polijas-Lietuvas atzara dibinātājs.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piemiņas medaļa.

Dzimis 1753. gada 20. jūnijā Varakļānu muižā Polijas-Lietuvas kopvalsts valstsvīra grāfa Johana fon der Borha (1713–1780) un viņa sievas Ludvikas Annas, dzimušas fon Zībergas (1725–1788), ģimenē.[1] Izglītību guvis pie franču mājskolotāja, vēlāk Collegium Pium Varšavā (1759—1767). Iestājās Polijas-Lietuvas karadienestā un gatavojās diplomāta karjerai. 1771. gada novembrī kā Inflantijas gvardes kapteinis guva ievainojumu aizsargājot karali Staņislavu Poņatovski viņa nolaupīšanas mēģinājumā. Iecelts par Ludzas stārastu (1772). Polijas dalīšanas laikā no 1774. līdz 1778. gadam viņš tēva uzdevumā devās diplomātiskās misijās uz Vīni, Romu un Neapoli. 1774. gada 30. jūnija vēstulē Borhs ziņoja tēvam, ka viņš Vīnē ticies ar Romas pāvesta legātu marķīzu Viskonti. 1776. gadā Romā cenās izgādāt mūža pensiju Polijas karalim Staņislavam II Augustam, paaugstināts huzāru pulkveža pakāpē.

1776. gadā M. Borhs no Neapoles devās ceļojumā uz Sicīliju un Maltu, kur iestājās Maltas ordenī un kļuva par tā baljī (franču: bailli no latīņu: baiulus). Ceļojuma iespaidā publicēja septiņus apcerējumus par Sicīlijas mineraloģiju, tās dabu, senatnes pieminekļiem un cilvēkiem. 1777. gadā viņš tikās ar Sicīlijas karali Neapolē, lai izkārtotu karalim Neapoles pilnvarotā ministra amatu. 1779. gadā Vīnē tikās ar imperatoru Jozefu II un pārrunāja Polijas lietas.

1781. gadā kļuva par Lietuvas dižkunigaitijas ģenerālkvartīrmeistaru (oboźny litewski), 1783. gadā viņu iecēla par Svētās Romas impērijas grāfu. Tajā pašā gadā viņš Rīgā salaulājās ar gubernatora Džordža Brauna meitu Eleonoru Kristīnu un pēc arhitekta Vinčenco Macotti projekta sāka celt Varakļānu muižas pili, ko pabeidza 1789. gadā. 1786. gadā viņš bija kara departamenta loceklis un ģenerālleitnants.[2] No 1787. gada Beļcas vaivads, 1790. gadā Polijas karaļa diplomātiskā uzdevumā devās uz Holandi un Angliju.

Neilgi pirms Polijas neatkarības zaudēšanas M. Borhs 1791. gadā atstāja valsts dienestu un devās uz savu muižu Varakļānos, kur rūpējās par savām minerālu kolekciju un grāmatām, kopa "sentimentālo dārzu" jeb parku un augļu dārzu, kurā auga pat aprikozes un arbūzi. Viņam piederēja arī Marinzejas muiža (Atašienes muiža) un Galēnu muiža. Miris 1810. gada 28. decembrī Varakļānu muižas pilī.

Viņa brālis Jozefs Heinrihs Borhs (1751—1835) bija Preiļu muižas īpašnieks un Maltas ordeņa komandors.

Testaments[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

M. fon der Borha testaments paredzēja, ka nedalītām jāpaliek naturāliju kolekcijām un bibliotēkai: “Viss mans kustamais īpašums, kas nepieder pie saimniecības lietām, — ekipāžas, zirglietas, dārglietas, proti: ordeņi, gredzeni, tabakdozes, zelts, sudrabs, porcelāns, kristāls, galdauti un salvetes, apģērbi jeb garderobe, dažādas mēbeles var tikt sadalītas starp maniem dēliem un meitām. No šīs dalīšanas tiek izslēgta mana bibliotēka, dabaszinātņu un fizikas kabineti, kā arī dārglietas bez ietvara [t. i., dārgakmeņu kolekcija], ierīces, kas pieder pie dabas retumu kabineta; jo bibliotēka un minētie dabaszinātņu kabineti pēc papildu rīkojuma nododami fideikomisijā un piederēs visi kopā maniem vīriešu kārtas mantiniekiem.”[3] Tomēr 1870. gadā bibliotēka tika sadalīta starp pēctečiem, Borhu arhīvu pēc viņu zemes īpašumus nacionalizācijas 1919. gadā aizveda uz Ļvovu tālaika Polijā.

Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sicīlijas litoloģijas izdevums (Neapole, 1777).
  • Ode... pour la séance publique du premier d'Avril de la conversation galante de Monsieur le prince di Campofranco..., Palermo 1777
  • Lettres sur la Sicile et sur l'île de Malthe... écrites en 1777. Pour servir de supplément au voyage en Sicile et à Malthe de Monsieur Brydonne, Bern 1785
  • Lythologie sicilienne ou Catalogue raisonné de toutes les pierres de la Sicile propres à embellir le cabinet d'un amateur, Neapel 1777
  • Lythologie sicilienne, en connaissance de la nature des pierres de la Sicile, suivie d'un discours sur la Catcara de Palerme, Rom 1778
  • Minéralogie sicilienne docimastique et métallurgique ou Connaissance de tous les minéraux que produit l'île de Sicile, avec les détails des mines et des carrières et l'histoire des travaux anciens et actuels de ce pays. Suivie de la minér-hydrologie sicilienne, ou la description de toutes les eaux minérales de la Sicile, Turin 1780
  • Lettres sur les truffes du Piémont, écrites en 1780, Mailand 1780
  • Victor Amédée. Tragédie en 5 actes et en vers, par l'auteur de la Minéralogie sicilienne, Warschau 1789
  • La Stanislaĭde ou l'Heureuse délivrance de Stanislas II roi de Pologne. Poème, Warschau 1791
  • Histoire de la vie de George de Browne, comte de Saint-Empire, gouverneur général de Livonie et d'Esthonie, Riga 1794 (= L. Schubert: Leben des Reichsgrafen Georg v. Browne, General-Gouverneur von Liefland und Esthland. Aus dem Französischen, mit einer Vorrede, Riga 1795, Digitalisat)
  • Jardin sentimental du château de Warkland dans le Comté de Borch en Russie Blanche, Warschau 1795

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Koestlin C. H. Lettres sur l’histoire naturelle de l’isle d’Elbe, ecrites à son excellence monsieur le Comte de Borch. Vienne: Chez Jean Paul Kraus, 1780. - 132 p.
  • Gawel A. "Memorial Michala Borcha z roku 1780 jako pierwsza w Polscé próba geobiochemicznych poszukiwan kruszcowych", Prace Muzeum Ziemi, no. 8 (1966), 31-48.
  • Maslankiewicz K. "Michal Jan Borch (1751-1810) and his activity in mineralogy and geochemistry", in: Aces du XIe Congès International d'Histoire des Sciences, 4, Wroclaw 1968, 284-86
  • Stradiņš J. Par grāfu Mihelu Borhu — Eiropas mēroga zinātnieku — tepat Latvijā. Latvijas Zinātņu akadēmijas un Varakļānu pilsētas domes zinātniskā izbraukuma konference 2003. gada 16.—17. maijā. Rēzekne: Latgales kultūras centra izdevniecība, 2005. — 10. lpp.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Ieraksts Varakļānu katoļu baznīcas metrikā vēsta, ka Daugavpils jezuītu biedrības rezidences superiors tēvs Kazimirs Šels 1753. gada 1. jūlijā privātās kristībās kristīja 30. jūnijā dzimušo Mihaelu Joannu Aloīzu Antonu, augsti godājamā Joanna Borha kunga un Ludovikas no Zībergiem dēlu. Citēts no Taimiņa, Aija. "Borchiana versus Siciliana: Grāfa Borha Sicīlijas ceļojums un tā reminiscences literatūrā un mākslā". LMA Mākslas vēstures institūts, 2013/16
  2. Christian Friedrich Jacobi: Europäisches genealogisches Handbuch, Leipzig 1800, S. 115 u. 220
  3. M.J.Borha testaments. Sastādīts 1809. gada 26. decembrī Varakļānu pilī, apstiprināts Rēzeknē 1811. gada 4. janvārī. Poļu val. Ģerboņpapīrs, cauršūts, ar M.J.Borha zīmogu sarkanā lakā un triju liecinieku apstiprinājumiem. 10 lpp. LU AB Rokrakstu un reto grāmatu nodaļa, Ms. 1157, Nr. 2.