Maiks Taisons

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Mike Tyson)
Maiks Taisons
Mike Tyson
Taisons 2019. gadā
Personas dati
Maikls Džeralds "Maiks" Taisons
Dzimis 1966. gada 30. jūnijā (57 gadi)
Valsts karogs: Amerikas Savienotās Valstis Bruklina, Ņujorka, ASV
Tautība amerikānis
Augums 178 cm
Iesauka Iron Mike[1]
The Baddest Man on the Planet[2]
Kid Dynamite
The Baby Bull[3]
Profesionālā informācija
Pārstāvētā valsts Karogs: Amerikas Savienotās Valstis ASV
Sporta veids Bokss
Disciplīna Smagsvari
Lielākās uzvaras
Lerijs Holmss, Maikls Spinks
Karjeras statistika 
Cīņas 58
Uzvaras 50
Uzvaras ar nokautu 44
Zaudējumi 6
Neizšķirti 0
Cīņas bez iznākuma 2
Boksa slavas zāle (2011)

Maikls Džeralds "Maiks" Taisons (angļu: Michael Gerard "Mike" Tyson; dzimis 1966. gada 30. jūnijā Bruklinā, Ņujorkā, ASV) ir bijušais amerikāņu bokseris. Viņš bija neapstrīdams čempions smagajā svarā,[P 1] viņam pieder rekords kā jaunākajam bokserim, kas ir bijis smagsvaru čempions WBC, WBA un IBF versijās. WBC titulu viņš ieguva 20 gadu, 4 mēnešu un 22 dienu vecumā. Karjeras laikā viņš kļuva slavens, pateicoties savam niknajam un iebiedējošajam boksēšanās stilam, kā arī pateicoties savai strīdīgajai uzvedībai cīņas ringā un ārpus tā.

M. Taisons kļuva par pirmo smagsvara bokseri, kurš ir bijis čempions vienlaicīgi WBC, WBA un IBF versijās. Tāpat viņš tiek uzskatīts par vienu no visu laiku izcilākajiem smagsvara bokseriem.[4]

Maiks Taisons savas pirmās 19 cīņas uzvarēja ar nokautu. Kopumā aizvadījis 58 cīņas, no kurām 50 ir svinējis uzvaru. 2003. gadā viņš tika nosaukts par 16. visu laiku spēcīgākā sitiena īpašnieku žurnāla Ring Magazine 100 visu laiku spēcīgāko sitienu īpašnieku sarakstā.[5]

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bērnība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Maika bērnība nav bijusi īpaši viegla. Savu tēvu tikpat kā nav pazinis, jo kad Maikam bija divi gadi viņš pameta viņu, viņa māti, brāli un māsu. Bērnībā Maiku vienmēr apcēla viņa briļļu un liekā svara dēļ. Gadiem ejot Maiks mainījās, kļuva pārliecinātāks par sevi un cīnījās pretī. Augot sliktā rajonā, viņš iesaistījās vietējos kriminālajos grupējumos, kā rezultātā līdz 13 gadu vecumam viņš bija arestēts jau 38 reizes un beigās nonāca Traionas zēnu skolā, kur pēcstundu centra direktors Bobijs Stjuarts, izbijis bokseris, pamanīja Maika talantu un pāris mēnešus viņu trenēja līdz Maika treniņus pārņēma viņa vēlākais aizbildnis Kass D'Amato. D'Amato Maikā saskatīja potenciālo čempionu jau pirmajā sparingā. Kass Maiku adoptēja un izturējās pret viņu kā miesīgu dēlu. Bokss bija Maika ikdiena, viņš skatījās veco bokseru cīņas katru brīvu mirkli, viņš zināja katru cīņu no galvas, katru nokdaunu, katru sitienu vai katru bloku. Viņš savos 16 gados bija ne tikai lielisks bokseris, bet arī labs boksa vēsturnieks. Kasa mērķis bija, lai Maiks kļūst par smagsvaru čempionu, kā arī diez gan bieži viņš minēja, ka tas ir vienīgais iemesls kāpēc viņš ir dzīvs - lai redzētu Maiku kļūstam par čempionu.

Amatieru karjera[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Taisons ir piedalījies Junioru Olimpiskajās spēlēs, kuras viņš divreiz uzvarēja 1981. un 1982. gadā. Vēl šodien viņam pieder Junioru Olimpisko spēļu rekords visātrākais nokauts tas ir astoņās sekundēs, visas cīņas Junioru spēlēs Taisons uzvarēja ar nokautu.

Sapnis par lielajām Olimpiskajām spēlēm pazuda zaudējot Henrijam Tilmanam divreiz, sīvās cīņas. Pēc šiem zaudējumiem Maiks noskaņojās pievērsties Profesionāļiem.

Profesionālā karjera[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmo profesionālo cīņu Taisons aizvadīja 18 gadu vecumā un uzvarēja ar nokautu jau pirmajā raundā. Savās pirmajās 19 cīņās Maiks Taisons bija nevainojams, 19 uzvaras, 19 nokauti. Maika divdesmitā cīņa bija pret Džeimsu Tilasu, Maiks nokdaunēja Tilisu ceturtajā raundā, tomēr ar to bija par maz un Džeimss mūkot spēja tikt līdz pēdējā raunda gongam, zaudējot pēc punktiem diez gan pārlieconoši, ar vienbalsīgu lēmumu. Tā bija pirmā uzvara kurā Maiks nenokautēja pretinieku. No pirmajām 27 cīņām, 16 Taisons uzvarēja ar nokautu jau pirmajā raundā. Savās 27 cīņās Maiks nokautēja 25 pretiniekus.

Cīņa par titulu[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1986. gada 22. novembrī Taisons 20 gadu vecumā izaicināja WBC smagsvara titula turētāju Trevoru Berbiku. Pirmo raundu Berbiks turējās labi, taču otrajā salūza un tika nokautēts, Taisons kļuva par jaunāko čempionu smagsvaru vēsturē. Taisons bija 20 gadus un četrus mēnešus vecs. Gandrīz pirms gada 1985. gada 4. novembrī, Maika tēvs un skolotājs Kass D'Amato nomira, viņš tā arī nepaspēja redzēt Maiku kļūstam par čempionu.

Titula aizstāvēšanas un jaunu titulu iegūšanas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tik tālu Maika sniegums bija lielisks un attiecīgs sniegums tika gaidīts arī turpmāk arī Maiks bija ļoti ambiciozs un izteica vēlmi sakaut visus labākos smagsvara cīkstoņus ringā. Būtībā Maiks attaisnoja visas uz viņa liktās cerības 1987. gada 9. martā izcīnot WBA titulu cīņā pret Džeimsu Smitu pēc punktiem ar vienbalsīgu lēmumu. Aizstāvot savus WBC un WBA titulus pret Pinklonu Tomasu, viņš nokautēja Tomasu sestajā raundā ar skaistu kombināciju. Nākamo cīņu Maiks aizvadīja pret neuzvarēto un IBF titula turētāju Toniju Takeru, cīņa notika 1987. gada 1. augustā un Maiks uzvarēja pēc punktiem ar vienbalsīgu lēmumu. Maiks apstādināja jauno olimpisko čempionu Tairelu Bigsu septītajā raundā, nākamā cīņa Maikam bija pret leģendu un vienu no labākajiem smagsvariem boksa vēsturē — Leriju Holmsu. Taisons nokautēju viņu ceturtā raundā un tā bija pirmā un vienīgā reize, kad Holmss ir ticis nokautēts. Jāpiebilst, ka 1987. gadā tika izdota spēle Mike Tyson's Punch Out uz Nintendo.

Cīņa ar Spinksu[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc vēl vienas nokauta uzvaras Taisonu gaidīja viņa lielākā cīņa karjerā pret Maiklu Spinksu, kuru daudzi dēvēja par īsto čempionu. Tika gaidīta spraigākā cīņa Taisona karjera taču 1988. gada 27. jūlijā Maiks aizbāza kritiķiem mutes, 91 sekundē nokautējot Spinksu. Pēc šīs uzvaras Maiks kļuva par vienu no populārākajiem sportistiem uz Pasaules. Viņš bija atpazīstams it visur, fani viņam arī bija visur, tiklīdz viņš cīnījās, visi pievērsa uzmanību viņam, bija sajūta, ka zeme apstājās uz katru Taisona cīņu, nedrīkstēja pamirkšķināt acis vai iet pēc popkorna, jo katru mirkli varēja būt nokauts.

Pēc Spinksa un cīņa ar Daglasu[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Spinksa cīņas viņš atlaida savu ilggadējo treneri Kevinu Rūniju, kurš Maika treniņus pārņēma no Kusa D’amato, kad viņam bija 15 gadi, protams, no tā cieta viņa treniņu disciplīna. 1989. gadā Maiks uzvarēja divas cīņas ar attiecīgi piektā, pret Frenku Bruno Anglijā, un pirmā raunda nokautiem. Tad pienāca 1990. gada 11. februārī cīņa pret Džeimsu Daglasu, likme totalizatorā par Daglasu bija 42/1, neviens nezināja kas viņš ir, tie kas zināja nedeva viņam izredzes. Tika prognozēts kurā no pirmajiem raundiem Daglass kritīs, taču cīņa izrādījās kaut kas pa visam cits. Daglass dominēja Taisonu, Maiks spēja nokdaunēt Daglasu astotajā raundā, taču ar to nepietika. Desmitajā raundā Džeimss nokautēja Taisonu ar lielisku sitienu kombināciju, pieliekot punktu Taisona dominancei un pierādīja, ka viņš ir uzvarams, ja Tu no viņa nebaidies. Šis tiek uzskatīts par vienu no lielākajiem pārsteigumiem sporta vēsturē.

Pēc Daglasa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nākamās divas cīņas Taisons uzvarēja ar pirmā raunda nokautu, tai skaitā pret Henriju Tilmanu, kurš uzvarēja Maiku divreiz amatieros. Pa to laiku, Daglass jau bija zaudējis savu čempiontitulu ar trešā raunda nokautu Evanderam Holīfildam. Taisons bija #1 pretendents un pirms cīņas ar čempionu Holīfildu, cīnījās ar #2 pretendentu Donovanu Radoku. Cīņa bija diez gan līdzīga un interesanta, līdz kamēr tiesnesis Ričards Stīls apstādināja cīņu septītajā raundā pasludinot Taisonu par uzvarētāju. Pēc trim mēnešiem Maiks ar Donovanu satikās atkārtoti. Cīņa atkal bija interesanta un Taisons uzvarēja pēc punktiem, ar vienbalsīgu tiesnešu lēmumu, kā rezultātā Donovans Radoks bija pēdējais no pieciem Maika pretiniekiem kurš cīņu pabeidza zaudējot pēc punktiem, netiekot nokautēts vai apstādināts. Cīņa ar čempionu Evanderu Holīfildu tika sarunāta uz 1991. gada 11. augustā, taču Maiks guva savainojumu, kā rezultāta cīņu nācās atcelt.

Apsūdzība par izvarošanu un cietums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1991. gadā, jūlijā Taisons tika arestēts par 18 gadus vecās titula Mis Melnā Amerika īpašnieces Dezirē Vašingtonas izvarošanu. Taisons apgalvoja, ka Dezirē Vašingtona esot pati uzmākusies. Vašingtona atkal apgalvoja, ka Taisons viņu esot izvarojis. 1992. gada 10. februārī Maiku Taisonu atzina par vainīgu izvarošanā. Taisonam tiesa piesprieda sešus gadus cietumā. No paredzētā termiņa Maiks "atsēdēja" trīs gadus, kuru laikā tāpat kā citi slaveni bokseri, tai skaitā Muhameds Ali, paguva pieņemt islāma ticību un nomainīt vārdu - kā brīvs cilvēks viņš jau saucās Maliks Abdula Azizs.

Atgriešanās ringā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Par Taisona pirmo cīņu pēc cietuma tika izrādīta tik liela interese, ka uz to brīdi tika uzstādīts Pay-Per-View rekords — 1 520 000 skatījumi. Savas pirmās divas atgriešanās cīņas Taisons uzvarēja pārliecinoši, kā rezultātā Maikam bija tiesības izaicināt WBC titula turētāju Frenku Bruno. Tā bija otrā cīņa kad Taisons un Bruno tikās savā starpā profesionāļos, taču tāpat kā pirmā cīņā Taisons uzvarēja ar nokautu, kā rezultātā 1996. gada 16. martā Taisons atguva vienu no četriem galvenajiem tituliem boksā.

Cīņas ar Holīfildu[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Bruno, Taisons aizstāvēja savu titulu vienu reizi ar pirmā raunda nokautu. Nākamais pretinieks bija Evanders Holīfilds. Taisons tāpat kā cīņā pret Daglasu bija liels favorīts — 25/1. Holīfildam nedeva nekādas izredzes, visi prognozēja pirmā raunda vai vismaz vidus raunda nokautus. 1996. gada 9. novembrī Holīfilds pārliecinoši uzvarēja Taisonu, apstādinot viņu vienpadsmitajā raundā. Tas bija viens no lielākajiem pārsteigumiem boksa vēsturē. Taču daudzi cilvēki, boksa fani un arī Taisona komanda, un pats Taisons uzskatīja, ka Holīfilds ir tīši izdarījis sitienus ar galvu cīņas karstumā.

1997. gada 28. jūnijā Taisons un Holīfilds tikās atkārtoti. Šī cīņa uzstādīja Pay-Per-View rekordu — 1 990 000 skatījumus, līdz kamēr Floids Meivezers pret Oskaru De La Hoju pārspēja šo rekordu. Taisons par šo cīņu saņēma 30 000 000 ASV dolārus, Holīfilds 35'000'000 ASV dolārus. Šī ir iespējams viena no slavenākajām(bēdīgi) cīņām boksā. Pirmos divus raundus cīņa bija ļoti līdzīgi, taču ik pa laikam Holīfilds izdarīja sitienus ar galvu, kurus tiesnesis nepamanīja. Sākoties trešajam raundam Maiks pārņēma iniciatīvu un gāja ar visiem spēkiem virsū Holīfildam, taču pēkšņi Maiks iekoda Evanderam ausī, tiesnesis atņēma Maikam divus punktus, cīņa atsākās un Taisons atkārtoti iekoda Holīfildam, kā rezultātā tiesnesis diskvalificēja Taisonu. Jāpiemin, ka Maiks nokoda gabalu no Holīfilda auss, gabals vēlāk tika atrast uz ringa grīdas. Cīņas beigās izcēlās kautiņš, taču policija un apsargi spēja to apturēt. Maikam atņēma boksa licenci un arī piesprieda 3 000 000 ASV dolāru lielu sodu.

Izciešot sodu par bēdīgi slaveno kodienu, Maiks piedalījās Wrestlemania kā tiesnesis. Savu boksa licenci Maiks atguva 1998. gada 18. oktobrī.

Pēc Holīfilda[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1999. gada 16. janvārī Maiks aizvadīja savu pirmo cīņu, kopš zaudējuma Holīfildam, uzvarot to ar piektā raunda nokautu. Pēc vēl vienas cīņas 1999. gadā, Taisons aizvadīja trīs cīņas 2000. gadā. Visas uzvarot ar ātriem nokautiem, taču 2000. gadā oktobra cīņa pret Andžeju Golotu Taisons atteicās veikt narkotiku testu, beigās izrādījās, ka Taisons ir lietojis marihuānu, kā rezultātā cīņas rezultāts tika anulēts.

2001. gadā Maiks aizvadīja vienu cīņu, apstādinot Braienu Nīlsenu septītajā raundā.

Luiss pret Taisonu[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc uzvaras par Braienu Nīlsenu, Taisons vienojās par cīņu ar smagsvara čempionu Lenoksu Luisu. Uz to brīdi Luisam piederēja WBC un IBF jostas, kā arī daudzi viņu uzskatīja par īsto un vienīgo smagsvara čempionu. Lenokss bija uzvarējis Holīfildu, kā arī cīņa pret Maiku tika uzskatīts par favorītu. Maikam netika izsniegta boksa licences Nevadas štatā, jo turēja aizdomās par seksuāliem uzbrukumiem. Tā rezultātā cīņa notika Memfisā,Tenesī, 2002. gada 8. jūnijā. Taisons uz šo cīņu svēra 105 kg(otrs lielākais svars Taisona karjerā), Lenokss 114 kg. Taisons zaudēja cīņu diez gan pārliecinoši ar nokautu astotajā raundā. Lenokss bija lielāks, spēcīgāks, svaigāks un pats galvenais labāks. Tajā naktī nekas nevarēja glābt Maiku, ja nu vienīgi laika mašīna.

Šī cīņa ir viena no lielākajām boksa vēsturē, kā arī Taisona karjera. Vienozīmīgi desmitgades lielākā boksa cīņa. Cīņu apmeklēja tādas slavenības kā Denzels Vašingtons, Toms Krūzs, Britnija Spīrsa, Klints Īstvuds, Bens Afleks, Halle Berija, Ričards Gīrs, Kevins Beikons, Hjū Hefners, Semjuels Džeksons, Maģiskais Džonsons, Kriss Vebers, Veslijs Snaips, Donalds Tramps, LL Cool J, Evanders Holīfilds.

Karjeras nobeigums un dzīve pēc boksa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Maiks Taisons 2006. gadā

Pēc Lenoksa nākamajā cīņa Maiks uzvarēja ar pirmā raunda nokautu, tam sekoja divi zaudējumi un Taisons izdomāja likt punktu savai boksa karjerai. Jau 2003. gadā Taisons izsludināja bankrotu, pēc karjeras beigām bija skaidrs, ka Maiks ir ļoti lielos parādos. Lai kaut cik glābtos no parādiem Taisons piedalījās četru raundu paraugmačos, tīri šovam. Taisons ir arī vairākkārt izteicies, ka ir zaudējis visu un arī, ka viņš ir liela izgāšanās.

2006. gadā Taisons tika aizturēts par narkotiku lietošana pēc tā kā bija ietriecies policijas džipā, viņam piesprieda naudas sodu, sabiedrisko darbu un vēl deviņus mēnešus viņš pavadīja aiz restēm.[6]

2007. gadā Taisonu atzina par vainīgi kokaīna lietošanā un auto vadīšanu narkotisko vielu(kokaīna) reibumā. Maikam piesprieda 24 stundas cietumsodu, kā arī 15 dienas sabiedriskos darbus.

2011. gada 12. jūnijā Maiks kopā ar leģendāro meksikāņu bokseri Hulio Sesaru Čavesu, Krievijā dzimušo austrāliešu boksa čempionu Konstantīnu Cju, Silvestru Staloni, kurš pazīstams kā galvenās lomas atveidotājs filmu ciklā Rokijs un boksa tiesnesi Džo Kortesu tika uzņemts boksa slavas zālē.[7]

Privātā dzīve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Precējies Maiks ir trīs reizes un viņam ir astoņi bērni no dažādām sievietēm.

Viņa pirmā sieva bija aktrise Robina Givensa, viņu laulība ilga nedaudz ilgāk par gadu. Viņu abu attiecības bija ļoti vētrainas. Sabiedrībā Maiks Robinai bija kā maziņš sunītis, taču viņu personīgā dzīve esot bijusi ļoti vardarbīga, pēc Givensas vārdiem. 1988. gadā septembrī Maiks un Robina sniedzas interviju, kurā Robina raksturoja Maiku kā personu ar bipolāri afektīviem traucējumiem, kā raksturoja viņu laulība kā murgu. Pēc mēneša Givensa paziņoja, ka ir iesniegusi šķiršanos. 1989. gada 14. februārī, Valentīna dienā Maika un Robinas laulības tika šķirta. Šķiršoties Givensa saņēma pusi no Taisona mantas kā kompensāciju par neciešamo laulības dzīvi. Kā arī jāpiebilst, ka kopdzīves laikā Givensa to vien darīja, kā sūknēja no vientiesīgā vīra nauda. Jāpiebilst, ka Robinas un Maika laulībā priekšgājēji netika radīti.

Maika otrā laulība ilga piecus gadus. Šajā laulība Maiks kļuva par tēvu diviem bērniem.

2009. gada 29. maijā Maika četrgadīgā meita Eksodusa gāja bojā uz skriešanas trenažiera. Meitenīti atrada viņas septiņgadīgais brālis, kāds trenažiera vads bija nožņaudzis viņu. Pats Maiks negadījuma brīdī nav atradies mājās. Meitene kritiskā stāvoklī tika nogādāta slimnīcā, kur viņu pieslēdza pie mākslīgās elpināšanas aparāta. Taču pēc kāda laika dzīvības uzturošo aparātu tika nolemts atslēgt un Maika meitas dzīvība izdzisa.[8]

Desmit dienas pēc savas meitas nāves Maiks apprecējās trešo reizi. Taisons apprecējās Lasvegasas prestižajā Hilton viesnīcā, ar Lakihu Spaiseri.[9]

Piezīmes un atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Par neapstrīdamu čempionu sauc bokseri, kas attiecīgajā svara klasē ir ticis atzīts visu boksa organizāciju versijās.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Puma, Mike., Sportscenter Biography: 'Iron Mike' explosive in and out of ring, ESPN.com, 2005-10-10, Retrieved on 2007-03-27
  2. "Mike Tyson Goes Bollywood" - CBC News, 13 April 2007
  3. Boxing's Baby Bull- L.A. Times, 11 May 1986
  4. Andrew Eisele. «50 Greatest Boxers of All-Time». About.com, 2007. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011-07-07. Skatīts: 2010-06-17.
  5. Andrew Eisele. «Ring Magazine's 100 Greatest Punchers». About.com, 2003. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011-07-07. Skatīts: 2010-03-10.
  6. Maiks Taisons atzīstas narkotiku lietošanā
  7. Maiks Taisons uzņemts slavas zālē
  8. Mirusi Maika Taisona meitiņa
  9. Maiks Taisons atkal apprecas[novecojusi saite]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]