Pāriet uz saturu

Miktacejvēži

Vikipēdijas lapa
Miktacejvēži
Mictacea Bowman, Garner, Hessler, Iliffe & Sanders, 1985
Miktacejvēzis Mictocaris halope.
Miktacejvēzis Mictocaris halope.
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsPosmkāji (Arthropoda)
KlaseAugstākie vēži (Malacostraca)
VirskārtaPerakarīdi (Peracarida)
KārtaMiktacejvēži (Mictacea)
Iedalījums
Miktacejvēži Vikikrātuvē

Miktacejvēži (lat. Mictacea) ir augstāko vēžu perakarīdu virskārtas kārta. Šo kārtu pārstāv sešas sugas, kas dzīvo jūras dzelmē un alās, kas ir savienotas ar jūru vai okeānu.

Tie ir sīki vēzīši 2,5 līdz 3 mm garumā. Atšķirībā no citu perakarīdu kārtu pārstāvjiem tiem nav karapaksa, taču ir labi attīstīts galvas vairogs, kurš ir saaudzis ar pirmo krūšu segmentu un no sāniem sedz mutes daļu. Tiem ir divzarainu antenulu pāris, bet otrā antena ir ar vienu zaru, kā arī viens žokļkāju pāris. Šīs kārtas pārstāvjiem ir arī marsūpijs un ir acu kātiņi, taču nav funkcionējošu redzes elementu.

Krūšu daļa ir ar pieciem divzarainu krūšu kāju pāriem, kas kalpo peldēšanai. Abdomens sastāv no sešiem segmentiem, kam ir nedaudz reducēti pieci pleopodu pāri, un kas nobeidzas ar vienu uropodu pāri un telsonu.

Miktacejvēži tika atklāti 1000 m dziļumā Gajānas līcī (Hirsutia bathyalis), kā arī jūras alās (Mictocaris halope) Bermudu salās. Vēl divas sugas tika aprakstītas Bahamu salās un pie Austrālijas. No šīm sugām pazīstamākais ir M. halope. Tā ir pelaģiska suga, kas peld alās ar krūškāju eksopodītiem.

Miktacejvēžiem līdzīgu organismu eksistenci vēl 1980. gados paredzēja Frederiks Šrams. Šos dzīvniekus neatkarīgi viens no otra 1985. gadā atklāja divas zinātnieku grupas. Tiklīdz tie uzzināja par līdzīgiem atklājumiem, tad vienojās darboties kopīgi un kopā aprakstīja jauno kārtu.[1]

Kārta iekļauj sevī 2 dzimtas, 4 ģintis un 6 sugas:

Hirsutiidae Sanders, Hessler & Garner, 1985
Mictocarididae Bowman & Iliffe, 1985
  1. Thomas E. Bowman; Susan P. Garner; Robert R. Hessler; Thomas M. Iliffe; Howard L. Sanders (1985). "Mictacea, a new order of Crustacea Peracarida". Journal of Crustacean Biology 5 (1): 74–78. doi:10.2307/1548221. JSTOR 1548221.