Militārisms

Militārisms ir valsts politika, kurai raksturīga intensīva bruņošanās, lai stiprinātu militāro potenciālu agresijai pret citām valstīm, kā arī ideoloģija, kas attaisno militāra spēka lietošanu attiecībā pret citām valstīm.

Tas var būt arī politiskais režīms, kurā noteicošā loma ir bruņotajiem spēkiem un militārrūpnieciskajam kompleksam vai militāro ideālu un noskaņojuma pārmērīga ietekme sabiedrībā.

Militārisms ir bijis nozīmīgs daudzu tautu imperiālistisko vai ekspansionistisko ideoloģiju elements vēstures gaitā.

Pēc valsts

Krievija

Krievijai ir sena militārisma vēsture, kas turpinās līdz pat šai dienai, tās pamatā ir vēlme aizsargāt savu rietumu robežu, kurai nav dabisku buferzonu. Pēc Pētera I reformām Krievija kļuva par vienu no Eiropas lielvarām politiskās un militārās varas ziņā. Imperatora laikā Krievija turpināja teritoriālo ekspansiju Sibīrijā, Kaukāzā un Austrumeiropā, galu galā iekarojot lielu daļu Polijas—Lietuvas kopvalsts.

Impērijas valdīšanas beigas 1917. gadā nozīmēja dažu teritoriju zaudēšanu pēc Brestļitovskas līguma noslēgšanas, taču lielu daļu no tām pēc tam ātri atguva Padomju Savienība, tostarp tādos notikumos kā Polijas sadalīšana un Baltijas valstu okupācija 30. gadu beigās un 40. gados. Padomju ietekme savu kulmināciju sasniedza pēc Aukstā kara laikā, kad PSRS okupēja praktiski visu Austrumeiropu. Tas viss tika zaudēts līdz ar PSRS sabrukumu 1991. gadā.

Mūsdienu Krievija ir saglabājusi milzīgu ģeopolitisko ietekmi pēcpadomju valstīs. Krievijas pašreizējā politika (Vladimira Putina vadībā) ir vērsta uz to, lai atgūtu agrāk kontrolētās teritorijas, par ko liecina Krimas un citu Ukrainas teritoriju okupācija. Turklāt Krievija ir faktiski sagrābusi Baltkrieviju un izveidojusi tādas satelītvalstis kā Dienvidosetija un Abhāzija. Krievijas politika pēc 2014. gada tiek apzīmēta kā putinisms un rašisms.

Ziemeļkoreja

Ziemeļkorejā pastāv princips "militārā prioritāte", kas nosaka Korejas Tautas armijas prioritāti valsts lietās. "Militārā prioritāte" vada politisko un ekonomisko dzīvi Ziemeļkorejā un kalpo kā vadošā ideoloģija.

Izraēla

Vairāki arābu—izraēliešu konflikti pēc Neatkarības deklarācijas pasludināšanas veicināja drošības un aizsardzības jautājumu izcelšanu politikā un pilsoniskajā sabiedrībā, kā rezultātā daudzi no bijušajiem Izraēlas augstākajiem militārajiem virsniekiem kļuva par vadošajiem politiķiem (Ichaks Rabins, Ariels Šarons).

Skatīt arī

Militārā zinātne

Šis ar militāro tematiku saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.