Misionārs

Žans Žoržs Vīberts. "Misionāra stāsts" (1883). Metropolitēna mākslas muzejs

Misionārs (no latīņu: missio — 'paka, pasūtījums') ir cilvēks, kas savā dzimtajā zemē vai citās zemēs izplata kādu reliģiju ar mērķi pievērst tai neticīgos vai citu reliģiju pārstāvjus. Parasti sastopams universālajās vispasaules reliģijās, un nav izplatīts nacionālajās reliģijās. Tiek nodalīta "ārējā" misija (citās valstīs) un "iekšējā" misija (starp neticīgajiem viņu pašu kanoniskajā teritorijā). Misionāru darbs dažkārt ir atšķirīgs no prozelītisma, tomēr nav skaidras atšķirības starp misionāru darbu un prozelītismu. Mēdz notikt, ka tie, kurus misionāri cenšas pievērst savai ticībai, šos mēģinājumus noraida, un dažreiz mēdz pat nogalināt tos, kas pie viņiem nākuši ar šādiem nolūkiem. Tā tas notika ar pieciem protestantu misionāriem no ASV 1956. gadā, kad tie mēģināja pievērst protestantismam vaorani cilts indiāņus Ekvadoras Amazones baseinā. Līdzīga traģēdija notika 19. gadsimta 30. gadu beigās Eromangas salā Jaunhebridu salās (tagad Vanuatu daļa), kad vietējie iedzīvotāji nogalināja misionārus un pēc tam apēda viņu līķus.

Tradicionāli misionāri ne tikai izplata ticību, bet arī sniedz sociālu, izglītības un medicīnisku atbalstu vietējām kopienām. Viņi bieži veido skolas, slimnīcas un baznīcas, kā arī tulko svētos tekstus vietējās valodās. Šāda darbība reizēm veicinājusi vietējo kultūru saglabāšanu, bet dažkārt arī tās pakļaušanu un asimilāciju.

Mūsdienās misionāru darbība bieži tiek saistīta ar ekumenisku un starpreliģisku dialogu, humanitāro palīdzību un sociālās attīstības projektiem. Lai gan mērķis — ticības izplatīšana — saglabājas, mūsdienu misionāri arvien biežāk pievērš uzmanību cieņai pret vietējo kultūru un cilvēktiesībām. Piemēram, katoļu, protestantu un evaņģēlisko denomināciju misionāri sadarbojas ar vietējām kopienām, lai uzlabotu izglītības iespējas, veselības aprūpi un sociālo infrastruktūru, bieži nesniedzot tiešu spiedienu uz pāreju uz viņu reliģiju.

Misionāri Latvijā

Misionāru darbība Latvijas teritorijā ir cieši saistīta ar kristietības ieviešanas procesu Ziemeļaustrumeiropā viduslaikos. Šis process norisinājās 12.—13. gadsimtā un bija daļa no plašākas Rietumeiropas kristianizācijas kustības, ko atbalstīja gan Romas Katoļu Baznīca, gan vācu feodālie spēki. Misionāru darbības rezultātā tika mainīta ne tikai vietējo iedzīvotāju reliģiskā pārliecība, bet arī sociālā struktūra, kultūra un politiskā organizācija.

Pirmie misionāri Latvijas teritorijā ieradās 12. gadsimta beigās, galvenokārt caur Daugavas ūdensceļu, kas savienoja Baltijas jūras piekrasti ar iekšzemes zemēm. Viens no nozīmīgākajiem šī procesa pārstāvjiem bija bīskaps Meinards (Meinhardus), augustīniešu mūks no Zāles (Segeberg) Holšteinā, kurš ap 1180. gadu ieradās Ikšķilē, lai sludinātu kristīgo ticību lībiešu vidū. Meinards centās panākt miermīlīgu kristianizāciju, izmantojot pārliecināšanu un humānus līdzekļus, tomēr viņa mēģinājumi saskārās ar ierobežotiem panākumiem vietējo iedzīvotāju pretestības dēļ.

Pēc Meinarda nāves misionāru darbību turpināja viņa pēcteči — bīskapi Bertolds un Alberts no Bukshēvdenas. Ar Romas pāvesta un Svētās Romas impērijas atbalstu sākās t.s. Livonijas krusta kari (1198—1290), kas būtiski mainīja misionāru stratēģiju. Miera misijas pārtapa militāri reliģiskā ekspansijā, kuras gaitā tika pakļautas lībiešu, kuršu, zemgaļu un latgaļu zemes. Šajā laikā kristīgā ticība tika ieviesta kā politiskas varas un sociālās kontroles instruments, ko nodrošināja Livonijas ordeņa bruņinieki un garīdznieki.

Rīga kļuva par galveno misionāru darbības centru, un 1201. gadā tā tika dibināta kā bīskapa Alberta rezidence. Turpmākajos gadsimtos Rīgas arhibīskapija kļuva par nozīmīgu Baltijas reģiona baznīcas un kultūras centru, no kura tika koordinēta gan misionāru darbība, gan reliģiskā administrācija.

Misionāru darbības rezultātā Latvijas teritorijā notika dziļas kultūras pārmaiņas. Vietējās pagāniskās tradīcijas un reliģiskie kulti tika aizstāti ar kristīgo dievkalpojumu praksi, tika ieviesta latīņu rakstība un baznīcas terminoloģija. Misionāri nodrošināja arī izglītības izplatību — garīgajos centros tika dibinātas skolas un skriptoriji, kas veicināja rakstītās kultūras veidošanos. Vienlaikus kristianizācija bija pretrunīga: tas nozīmēja arī vardarbīgu pakļaušanu un kultūras asimilāciju. Vietējie iedzīvotāji nereti pieņēma kristietību formāli, saglabājot daudzas pirmskristīgās tradīcijas un uzskatus. Šī sinkrētiskā pieeja veidoja unikālu reliģiskās kultūras slāni, kas daļēji saglabājās līdz pat jaunajiem laikiem.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Misionārs.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Pareizticīgo enciklopēdijas raksts (krieviski)