Morāvija

Morāvijas heraldiskā zīme — rūtots ērglis.

Morāvija^[1]^[2]

Morāvija (čehu: Morava, vācu: Mähren) ir vēsturisks reģions Centrāleiropā, mūsdienu Čehijas austrumos. Morāvijas rietumos atrodas Bohēmija, austrumos — Slovākija, ziemeļos — Silēzija, bet dienvidos — Lejasaustrija. Lielākā pilsēta reģionā ir Brno, kas savulaik bija reģiona galvaspilsēta. Kopš 11. gadsimta tā bija iekļauta Bohēmijas sastāvā, 1848. gadā bija Austroungārijas province, 1918. gadā — daļa no Čehoslovākijas, bet kopš 1993. gadā — daļa no Čehijas.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Senatnē Morāviju apdzīvoja ķeltu un ģermāņu ciltis. 6. un 7. gadsimtā teritorijā dominēja avāri, bet 8. gadsimtā ienāca slāvu ciltis. Slāvi, kuri paši sevi dēvēja par morāviešiem (no Morāvas upes nosaukuma), izveidoja valsti, par kuras pirmo valdnieku 830. gadā kļuva Mojmirs I (Mojmír I). Mojmira pēcteči Rostislavs (valdīja no 846. līdz 870. gadam) un viņa brāļa dēls Svjatopolks I (valdīja no 870. līdz 894. gadam) pakļāva teritorijas Bohēmijā, Silēzijā un mūsdienu Ungārijas rietumos, izveidojot Lielmorāvijas valsti. Rostislavs 863. gadā uz Morāviju uzaicināja bizantiešu misionārus Kirilu un Metodiju, lai tie varētu izplatīt kristietību, balstoties uz reliģisko tekstu slāvu tulkojumiem. Pēc Svjatopolka nāves 894. gadā Lielmorāvijas teritorija nonāca austrumfranku ietekmē, līdz 906. gadā valsti sagrāva maģāru (ungāru) uzbrukumi.

Par Lielmorāvijas teritorijām cīnījās Bohēmija, Polija un Ungārija. 1029. gadā Morāvija kā atsevišķs novads tika pievienota Bohēmijas karalistei, kuras pēc tam allaž ir bijušas saistītas. 1526. gadā Morāvija, Bohēmija un Silēzija nonāca Ferdinanda I Hābsburga pārvaldībā, kas vēlāk kļuva par Svētās Romas impērijas valdnieku.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

↑ Zbyšek Svoboda, Pavel Fojtík, Petr Exner, Jaroslav Martykán. «Odborné vexilologické stanovisko k moravské vlajce». Vexilologie. Zpravodaj České vexilologické společnosti, o.s. č. 169. Brno : Česká vexilologická společnost, 2013. 3319, 3320. lpp. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 24. septembrī.
↑ František Pícha. «Znaky a prapory v kronice Ottokara Štýrského». Vexilologie. Zpravodaj České vexilologické společnosti, o.s. č. 169. Brno : Česká vexilologická společnost, 2013. 3320–3324. lpp. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 24. septembrī.