Mora (valodniecība)

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Mora ir fonoloģiska vienība, kas bieži ir mazāka par zilbi,[1] kuru skaits zilbē nosaka tā saucamo "zilbes garumu" (vācu: Silbenlänge) jeb "zilbes svaru" (vācu: Silbengewicht). Garuma un svara apzīmējumus bieži lieto kā sinonīmus, taču ir valodas, kur abus apzīmējumus lieto līdztekus, ar dažādām nozīmēm. Lībiešu valodā īsas zilbes vienmēr ir vieglas, garas zilbes savukārt iedalās vieglās un smagās, šis iedalījums ir līdzīgs igauņu valodas iedalījumam, kur pirmās un otrās garuma pakāpes zilbes ir vieglas, bet trešās garuma pakāpes zilbes ir smagas.[2]

Baltu valodniecībā zilbes garums parasti tiek apskatīts tikai zilbes intonācijas sakarā, taču tam var būt nozīme arī nosakot primāro uzsvaru lietuviešu valodā un, it īpaši nosakot palīguzsvaru un līdzskaņu pagarināšanos latviešu valodā.[3]

Problēmas latviešu valodniecībā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Fokusēšanās uz zilbes intonāciju kā garas zilbes indikatoru, kā norāda Anna Daugaviete, ir uzskatāma faktā, ka baltu valodniecībā ar troksneņiem slēgtas zilbes netiek uzskatītas par garām jeb bimoraiskām, jo tās nevar nest intonāciju. Šāda pozīcija ir problemātiska latviešu valodas līdzskaņu geminācijas sakarā, jo šajā sakarā latviešu valoda pret tām attiecas kā pret garām, piemēram, vārdos lāpa un la[pp]a ir vienāds moru skaits (tos varētu analizēt kā lā-pa un lap-pa), taču tradicionāli tikai zilbe tiktu uzskatīta par garu.[4] Lietuviešu valodā savukārt geminācijas nav un tas, iespējams, ietekmējis ar troksneņiem slēgtu zilbju klasificēšanu kā īsas. Tādējādi viedokļi par to, kas skaitās gara jeb bimoraiska zilbe latviešu valodā un, kas ne, var būt pretrunīgi.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Akadēmiskā terminu datubāze – mora. "Fonoloģiska vienība, kas ir lielāka par fonētisko segmentu, bet parasti mazāka par zilbi, piemēram, viena mora veido vieglo zilbi, divas moras — smago zilbi. Mora ir svarīgs ritmisks elements japāņu valodā un antīkajā grieķu valodā. Valodniecības pamatterminu skaidrojošā vārdnīca. — R., 2007"
  2. Renāte Blumberga, Tapio Mäkeläinen, Karl Pajusalu (2013), Lībieši: vēsture, valoda un kultūra, Rīga: Līvõ Kultūr sidām, ISBN 978-9984-49-730-3
  3. Anna Daugavet. "Syllable length in Latvian and Lithuanian: searching for the criteria". Baltic Linguistics: 87. ISSN 1503-4621. "Although the traditional account of syllable length of the Baltic languages confines itself to its connection with syllable tones, other phenomena are also found to be length sensitive. In Lithuanian, syllable length can influence the position of primary stress, while in Latvian it is one of the factors in secondary stress assignment. Several cases of vowel and consonant lengthening, shortening, and deletion can be explained on the assumption that these processes serve the purpose of fitting into a particular unit of quantity."
  4. Daugavet, Anna. Геминация согласных в латышском языке: следы прибалтийско-финского влияния. 303.–304. lpp. "Как известно, в балтийских языках слоги, содержащие сочетание краткого гласного с шумным согласным (как звонким, так и глухим), не считаются долгими, поскольку на них отсутствуют слоговые интонации. (..) Можно сделать вывод, что цель геминации – сделать краткий ударный слог долгим, дополнив имеющийся в нем краткий гласный конечным согласным."