Motorlaiva
Motorlaiva ir laiva, kuras piedziņas sistēmu nodrošina tikai motors, nevis vēja enerģija (piemēram, bura vai kaits) vai cilvēka spēks. Motorlaivu, kas spēj pārvietoties ar daudz lielāku ātrumu, sauc arī par ātrlaivu.
Dažas lielākas motorlaivas (piemēram, motorjahtas) ir aprīkotas ar iebūvētiem dzinējiem, savukārt lielākajai daļai citu motorlaivu pakaļgalā ir uzstādīts viens vai vairāki piekarināmie dzinēji. Lielākā daļa laivu dzinēju ir iekšdedzes dzinēji, kas darbina vienu dzenskrūvi, bet pārnesumkārba, piedziņa un dažreiz arī stūre un pat stūres rokturis ir apvienoti vienā blokā, lai gan pēdējā laikā ir arī tādas motorlaivas, kas izmanto elektrodzinejus (t. i., elektriskās laivas). Iebūvētas-ārējais dzinējs ir iebūvētā un ārējā dzinēja hibrīds, kur iekšdedzes dzinējs uzstādīts laivas iekšpusē, bet pārnesumkārba un dzenskrūve atrodas ārpusē. Ir arī motorlaivas, kas dzenskrūves vietā izmanto sūkņa strūklas piedziņu, lai gan tas ir reti sastopams.
Iebūvētā dzinēja piedziņai ir divas konfigurācijas: V-piedziņa un tiešā piedziņa. Tiešajai piedziņai spēka agregāts uzstādīts laivas vidū, bet dzenskrūves vārpsta novietota taisni aizmugurē, savukārt V-piedziņai spēka agregāts uzstādīts laivas aizmugurē, apgrieztā stāvoklī ar piedziņas vārpstu uz laivas priekšpusi un veidojot V veida formu uz laivas aizmuguri.
Motorlaivas parasti izmanto darbam, atpūtai, sportam vai sacīkstēm.
Vēsture
[labot | labot pirmkodu]
Lai gan dzenskrūvi tvaika dzinējam jau 18. gadsimtā Birmingemā, Anglijā pievienoja Džeimss Vats, laivas, ko darbina benzīna dzinējs, parādījās tikai 19. gadsimta beigās pēc iekšdedzes dzinēja izgudrošanas.
Pirmo laivu, ko darbināja ar benzīna dzinēju, 1886. gadā Nekāras upē izmēģināja Gotlībs Daimlers un Vilhelms Maibahs, testējot savu jauno dzinēju. Tas bija uzbūvēts bijušajā siltumnīcā (pārveidotā darbnīcā) Daimlera pagalmā.[1][2] Pirmā publiskā motorlaivas atrādīšana notika tā paša gada beigās Valdzes upē Kanštatē, kas mūsdienās ir Štutgartes priekšpilsēta.[3] Šīs laivas dzinējam bija viens cilindrs ar viena zirgspēka jaudu. Daimlera otrajai laivai 1887. gadā otrais cilindrs bija novietots 15 grādu leņķī pret pirmo, un tas bija zināms kā "V tipa".
Pirmo veiksmīgo motorlaivu projektēja Priestman Brothers Hallā, Anglijā, Viljama Denta Prīstmana vadībā. Uzņēmums sāka savas pirmās motorlaivas izmēģinājumus 1888. gadā.[4] Dzinēju darbināja ar petroleju un izmantoja inovatīvu augstsprieguma aizdedzes sistēmu. Uzņēmums bija pirmais, kas uzsāka motorlaivas ražošanu plašā mērogā, un līdz 1890. gadam Priestman laivas veiksmīgi izmantoja preču vilkšanai pa kanāliem.[5]
Vēl viens no pirmajiem motorlaivu pionieriem bija Dž. D. Rūtss, kurš 1891. gadā aprīkoja kuģīti ar iekšdedzes dzinēju un 1891. un 1892. gada sezonā nodrošināja prāmju satiksmi starp Ričmondu un Vondsvērtu pa Temzas upi.[6]
Izgudrotājs Frederiks Viljams Lančesters atzina motorlaivas potenciālu un nākamo 15 gadu laikā sadarbībā ar savu brāli Džordžu pilnveidoja motorlaivas uzbūvi. Strādājot savas mājas dārzā Oltonā, Vorikšīrā, viņi 1893. gadā projektēja un uzbūvēja upes plakandibena laivu ar modernu augstu apgriezienu dzinēju, kas darbināja pakaļgalā novietoto dzenratu. 1897. gadā viņš izgatavoja otru dzinēju, kas bija līdzīgas konstrukcijas kā iepriekšējais, bet darbojās ar benzola un spēja attīstīt 800 apgriezienus minūtē. Dzinējs darbināja reversīvu dzenskrūvi. Svarīga viņa jaunā dzinēja sastāvdaļa bija karburators, kas bija paredzēts pareizai degvielas un gaisa sajaukšanai. Viņa izgudrojums ir zināms kā "dakts karburators", jo degvielu uz karburatoru padeva ar dakts palīdzību. Viņš patentēja šo izgudrojumu 1905. gadā.[6]
Daimler Company sāka motorlaivu ražošanu 1897. gadā savā ražošanas bāzē Koventri. Dzinējiem bija divi cilindri, un degmaisījumu, kas sastāvēja no naftas un gaisa, aizdedzināja, saspiežot to sakarsētā platīna caurulē. Dzinējs attīstīja aptuveni sešus zirgspēkus. Degvielu ar gaisa spiediena palīdzību padeva uz lielu virsmas karburatoru, kā arī uz palīgtvertni, kas apgādāja degļus aizdedzes cauruļu sildīšanai. Dzenskrūves griešanās virziena maiņu veica ar divu konusveida berzes riteņu palīdzību, kas saslēdzās ar diviem lielākiem konusveida berzes riteņiem, šim nolūkam īslaicīgi atvienojot starpvārpstu. Tikai 1901. gadā motorlaivās sāka izmantot drošāku sistēmu degvielas aizdedzināšanai ar elektrisko dzirksteli.[6]
Atsauces
[labot | labot pirmkodu]- ↑ «Daimler AG homepage on Daimler Gedächtnis Stätte in English». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011-08-21. Skatīts: 2011-04-06.
- ↑ ...Kiemzelle gartenhaus... Arhivēts 2020-12-07 Wayback Machine vietnē. media.daimler.com, accessed 17 November 2019
- ↑ Reuß, H.-J. Automobil und Motorschiff haben dieselben Wurzeln. In: Hansa, issue 2/2011, p. 20—21, Schiffahrts-Verlag Hansa, Hamburg 2011, ISSN 0017-7504
- ↑ «Catalogue of the naval and marine engineering collection in the London Science museum». Her Majesty's Stationery Office. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020-12-07. Skatīts: 2014-07-15.
- ↑ «Motorboat». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014-07-18. Skatīts: 2014-07-15.
- 1 2 3 Bernard B. Redwood. «A Short History of Motor Boating». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020-12-07. Skatīts: 2014-07-15.
Ārējās saites
[labot | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Motorlaiva.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
|