Mstislavs Keldišs

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Mstislavs Keldišs
Мстислав Келдыш
Mstislavs Keldišs
Personīgā informācija
Dzimis 1911. gada 10. februārī [v.s. 28. janvārī]
Valsts karogs: Krievijas Impērija Rīga, Krievijas impērija (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1978. gada 24. jūnijā (67 gadi)
Valsts karogs: Padomju Savienība Maskava, Krievijas PFSR, PSRS (tagad Karogs: Krievija Krievija)
Pilsonība Karogs: Padomju Savienība PSRS
Tautība krievs
Zinātniskā darbība
Zinātne matemātika, mehānika
Alma mater Maskavas Valsts universitāte
Pasniedzēji Mihails Lavrentjevs, Nikolajs Luzins, Sergejs Čapligins
Apbalvojumi Trīskārtējs Sociālistiskā Darba Varonis (1956, 1961, 1971), divkārtējs Staļina prēmijas laureāts (1942, 1946), Ļeņina prēmijas laureāts (1957), septiņi Ļeņina ordeņi (1945, 1954, 1954, 1956, 1961, 1967, 1975)), trīs Darba Sarkana karoga ordeņi (1943, 1945, 1953)

Mstislavs Keldišs (krievu: Мстислав Всеволодович Келдыш; dzimis 1911. gada 10. februārī [v.s. 28. janvārī] Rīgā, miris 1978. gada 24. jūnijā Maskavā) bija Rīgā dzimis, krievu un poļu izcelsmes padomju valsts un partijas darbinieks, Trīskārtējs Sociālistiskā Darba varonis (viens no tikai sešpadsmit vēsturē), matemātikas un mehānikas pētnieks, PSRS Zinātņu akadēmijas prezidents (1961—1975), PSKP Centrālkomitejas loceklis no 1961. gada līdz nāvei, PSRS Augstākās Padomes deputāts no 1962. gada līdz nāvei. Lielu ieguldījumu sniedzis PSRS militāri-rūpnieciskā kompleksa, kodolieroču, starpkontinentālo ballistisko raķešu, spārnoto raķešu, aviācijas un kosmisko aparātu darbības matemātisko modeļu izstrādē.

Izcelsme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mstislavs Keldišs nāk no dižciltīgas krievu militāristu ģimenes, tēvs cēlies no Polijas-Lietuvas šļahtiču Keldišu (poļu: Kiełdysz) dzimtas, abi viņa vectēvi bija Krievijas Impērijas ģenerāļi. Zināms, ka viņa vecvectēvs Foma Keldišs 19. gadsimta vidū dzīvojis Varšavā, bijis Krievu ortodoksu Maskavas patriarhijas kantors, bet vectēvs Mihails Keldišs bijis kara ārsts, piedalījies karā Kaukāzā (1817—1864), kur smagi cieta Groznijā, Čečenijā, kad arī uzrakstīja disertāciju par Kaukāza tropu drudžiem, Vidusāzijā un Krievu-turku karā (1877-1878) ģenerālmajora pakāpē, apvalvots ar Svētās Annas un Svētā Vladimira ordeņiem un iecelts dzimtmuižnieku kārtā, miris Krimā, Ukrainā. Pēc tam vectēvu Mihailu pārcela uz Rīgu, kur viņu ievēlēja par Krievu Ārstu biedrības priekšsēdētāju. Vecmāmiņas Natālijas Keldišas, dzimusi Brusilovas, brālēns bija Krievijas Impērijas un vēlāk Sarkanās armijas kavalērijas ģenerālis Aleksejs Brusilovs.

Mstislava tēvs Vsevolods Keldišs (1878—1965) ir dzimis Vladikaukāzā, Osetijā, ģimnāziju beidzis Odesā, Ukrainā, bet līdz 1902. gadam studēja inženierzinātnes Rīgas Politehniskā institūtā un apprecējās ar krievu artilērijas ģenerāļa Aleksandra Skvorcova meitu Mariju. Viņš strādāja par dzelzsbetona konstrukciju inženieri un piedalījās Rīgas ēku projektēšanā, taču ģimene Rīgā dzīvoja nepastāvīgi, tā Mihaila vecākā māsa, matemātiķe Ludmila 1904. gadā dzimusi Orenburgā, bet vecākais brālis Georgijs 1907. gadā Sanktpēterburgā. Pēc pārcelšanās uz Krieviju inženieru korpusa ģenerālmajors, no 1918. gada Kuibiševas kara inženierzinātņu akadēmijas profesors, no 1933. gada vadīja Maskavas Kara inženieru akadēmijas Dzelzsbetona konstrukciju katedru.[1]

Dzīves gājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jaunība un izglītība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mstislavs Keldišs dzimis Rīgā 1911. gada 10. februārī (28. janvārī pēc vecā stila) kā piektais bērns inženiera, adjunktprofesora Vsevoloda Keldiša un viņa sievas Marijas ģimenē, latviešu arhitekta Eižena Laubes projektētajā īres namā, kā pašreizējā adrese ir Krišjāņa Valdemāra iela 67 (toreiz 67a, 10. dzīvoklis). Kad Mstislavs vēl bija sasniedzis tikai četru gadu vecumu, Pirmā pasaules kara laikā Keldišu ģimene 1915. gadā uz visiem laikiem pārcēlās uz Maskavu, jo turp evakuēja Rīgas Politehnisko institūtu. No Losinostrovskas stacijas pat kājām Marija Keldiša, kā arī abas vecmāmiņas, cara laiku ģenerālienes veda bērnus uz Maskavas konservatorijas koncertiem, māte un tēvs četrrocīgi spēlēja klavieres, visi bērni arī apguva pianista prasmi, ģimenē pilnīgi visi prata vācu un franču valodas; tēvs organizēja Ivanovas politehnisko institūtu, bada gados padomju valstī aristokrātu ģimeni uzturēja ASV labdarības Amerikas palīdzības organizācijas līdzekļi[2], vecmāmiņa Sofija Skvorcova bija ļoti reliģioza, visi bērni bija kristīti, arī padomju varas gados apmeklēja dievkalpojumus, mājās pielūdza svētgleznu ikonas un svinēja Ziemassvētkus un Lieldienas. 1919. gadā ģimenē dzimst māsa Vera, savukārt Mstislavs sāk mācīties Ivanovas skolā № 30. Pirmais Mstislava matemātikas patrons Nikolajs Luzins bija Keldišu ģimenes draugs no Ivanovas laikiem, sakarā ar to, ka vecākā māsa Ļubova studēja matemātiku, ģimenes bieži viesi bija arī Kolmogorovs un Lavrentjevs. No 1923. gadā profesoram Vsevolodam Keldišam padomju vara piešķir dzīvokli Maskavā, tāpēc ģimene atgriežas turp, no 1923. gada Mstislavs ar brāļiem un māsām mācījās Maskavas skolā № 7 Krivoarbatskas šķērsielā, pēc septītās klases speciālajā būvniecības vidusskolā Puškina laukuma rajonā[3], kuru pabeidza 1927. gadā un iestājās Maskavas Valsts universitātes Fizikas-matemātikas fakultātē, kuru pabeidza 20 gadu vecumā 1931. gadā. No šī brīža Keldiša darbību var nosacīti dalīt trijos periodos, pirmajā no 1931. gada Centrālā aerohidrodinamikas institūta matemātiķis, otrajā no 1946. gada kā slepenā zinātniski-pētnieciskā institūta Nr. 1 vadītājs un Vladimira Steklova matemātikas institūta zinātnieks veic skaitļošanu kodolieroču, raķešu tehnoloģiju, reaktīvās aviācijas un kosmosa teorijas aprēķinus, trešajā no 1961. gada politiskais darbs PSRS Zinātņu akadēmijas vadībā[4]. 1935. gadā viņam bez aizstāvēšanās piesķīra fizikas-matematikas zinātņu kandidata grādu, 1937. gadā tehnisko zinātņu kandidāta grādu un profesora nosaukumu aerodinamikā, 1938. gada 26. janvārī aizstāvēja zinātņu doktora disertāciju matemātikā.

Zinātniskā darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mstislavs Keldišs, Centrālā aerohidrodinamikas institūta matemātiķis, 20. gadsimta trīsdesmitajos gados

Līdz 1946. gadam strādāja Centrālajā Aerohidrodinamikas institūtā, līdztekus mācījās aspirantūrā Matemātikas institūtā, kur nodarbojās ar reālā un kompleksā mainīgā funkciju teoriju, ar parciāliem diferenciālvienādojumiem, ar funkcionālo analīzi. 1938. gadā Keldišs aizstāvēja disertāciju un Otrā pasaules kara laikā strādāja aviācijas rūpnīcās un pētīja vibrācijas problēmu lidmašīnu būvē. Pēc kara beigām 1946. gadā viņš nozīmēts par slepenā zinātniski-pētnieciskā institūta Nr. 1 jeb Reaktīvā zinātniski pētnieciskā institūta vadītāju un nodarbojās ar raķešu būves jautājumiem.

Sasniegumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Viens no galvenajiem Keldiša darbības virzieniem bija skaitļošanas darbi kodolieroču un raķešu tehnoloģijām. PSRS Zinātņu akadēmijas prezidents, akadēmiķis A. Aleksandrovs kā galveno Keldiša minēja PSRS aerohidrodinamika attīstību un viņa organizatorisko darbu, kas ļāva radīt PSRS kodolraķešu vairogu[5]. Divkārtējais Padomju Savienības varonis V. Šatalovs uzsvēra Keldiša darbu ar pirmo PSRS mākslīgo Zemes pavadoni, Jurija Gagarina lidojumu, Jurija Romaņenko un Georgija Grečko 96 dienu rekordlidoumu, pilotējamiem kosmosa kuģiem, programmu «Interkosmos», uz kuras pamata veidots orbitālais komplekss «Salūts», «Sojuz».[6]

Kodoltermiskais ierocis «RDS-6s»[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kad PSRS Iekšlietu tautas komisariāta spiegs, vācu fiziķis Klauss Fukss no 1944. gada[7] nodeva PSRS informāciju par Manhenenas projektu, proti, būtiskos teorētiskos aprēķinus, kuri bija saistīti ar ASV pirmo atombumbu un sākotnējiem amerikāņu ūdeņraža bumbas projektiem[8], Vladimira Steklova Matemātikas institūta kodolieroču nodaļa Mstislava Keldiša vadībā tika izveidota, lai īstenotu skaitļošanas darbības, lai radītu PSRS atomieročus, uz šīs nodaļas pamata PSRS Ministru padome 1953. gadā ar patstāvīga institūta tiesībām nošķīra Lietišķās matemātikas nodaļu, kā darba uzdevums bija atomieroči un «ūdeņraža bumbas», proti, kodoltermiskie, kodolsintēzes jeb termokodolieroči; skaitļošanu nodaļā sākotnēji veica cilvēks manuāli tikai ar vācu trofeju mehānisko skaitļošanas mašīnu «Mercedes» и «Rheinmetall» palīdzību; lai arī uzdevums bija izveidot tikai 100 līdz 300 kilotonnu ieroci, izveidoja litija-6 deiterīda kodolieroci «RDS-6s» (РДС-6с «Слойка» - reaktīvais dzinējs, sevišķais - kriev val., NATO klasifikācija Joe 4) ar 400 kilotonnu sprādziena jaudu, kas tajā pašā laikā bija kompakta un, lai arī fiziski iekļāvās aviācijas bumbvedējā «Tu-16»[9], to izmēģināja piestiprinātu uz tērauda torņa, 30 metru augstumā atklātā atmosfērā Semipalatinskas poligonā 1953. gada 12. augustā. Liela apjoma veiktie skaitļošanas aprēķini noveda pie tā, ka tika novērsta PSRS atpalikšana no ASV ūdeņraža kodolieroču jomā, tika sasniegta paritāte ar ASV (līdz 1954. gadam nebija transportējamu amerikāņu ūdeņraža bumbu) un projekta idejas tika pielietotas RDS-37, kas kļuva par visu tālāko PSRS kodoltermisko atomieroču pamatā[10].

Starpkontinentālā ballistiskā raķete «R-7»[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1946. gada 13. maijā uz artilērijas rūpnīcas № 88 bāzes izveidotajam PSRS Aizsardzības tautas komisariāta zinātniskā institūta № 88 (raķešu karaspēks), 1950. gadā izveidotajam slepenajam sevišķajam konstruktoru birojam № 1 (šobrīd S. Koroļova raķešu-kosmosa korporācija «Enerģija») 1950. gada 4. decembrī PSRS Ministru padome Staļina vadībā deva rīkojumu par tēmu «Dažādu veidu tāla darbības rādiusa raķešu ar lidojuma attālumu virs 10 tūkstošiem kilometru un kaujas galviņu līdz 10 tonnām izveides perspektīvas», Keldišs darbā piedalījās kā Vladimira Steklova Matemātikas institūta kodolieroču nodaļas[11] vadītājs, 1954. gadā jau Maļenkova vadītā PSRS Ministru padome uzdeva izveidot ballistisko raķeti, kas spēj nest smagos kodolieročus starpkontinetāli, lai sasniegtu ASV, pēc raķetes «R-7» izmēģināšanas kļuva skaidrs, ka ar to var Zemes orbītā nosūtīt mākslīgo pavadoni.[12], ierocis ar PSRS Aizsardzības ministrijas Galvenās raķešu artilērijas pārvaldes klasifikācijas indeksu 8К74 (NATO klasifikācija SS-6 Sapwood) bija PSRS arsenālā līdz 1968. gadam, uz ieroča bāzes notika PSRS mākslīgā Zemes pavadoņa palaišana un modificētā veidā par bāzi jaudīgākiem kosmiskajiem nesējiem, tādiem kā «Vostok», «Molņija», «Sojuz».

Starpkontinentālā spārnotā raķete V-350 «Burja»[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Spārnotās raķetes bija konkurējošs kodolieroču kaujas galviņu nogādes ieroču veids, tās veidoja slepenais sevišķais konstruktoru birojs № 301 (šobrīd korporācijas «Roskosmos» S. Lavočkina ražošanas apvienība) Mihaila Gudkova un galvenā konstruktora Nauma Čerņakova vadībā, kur 1954. gadā tika izveidota virsskaņas divpakāpju spārnotā starpkontinentālā raķete V-350 «Burja», kuras teorētiskais autors bija Keldišs. Pēc neveiksmīgā Josifa Staļina dēlam Vasīlijam Staļinam un osetīnu raķešzinātniekam Goki Tokati uzdotā[13][14] vācu raķešu zinātnes matemātiķes Irēnes Reinhildes Bretas nolaupīšanas mēģinājuma no trimdas Parīzē[15] Staļins, kuru personīgi ieinteresēja viņas ieroču pētījums[16], 1946. gada 29. novembrī Keldiša vadīto slepeno zinātnisko pētījumu institūtu № 1 dibināja tieši ar mērķi turpināt Trešā Reiha Pēnemindes Hitlera raķešu poligona Vernera fon Brauna izstrādes, kad padomju izlūkdienesti, tostarp raķešu konstruktors Aleksejs Isajevs, atrada Vergeltungswaffe 2 un «Silbervogel» projektu Irēnes Bretas un viņas vīra austriešu matemātiķa Eižēna Zengera ziņojumu «Über einen Raketenantrieb für Fernbomber, UM 3638, [Deutsche Luftfahrtforschung UM 3538]» [17]. Keldišs pierādīja, ka 1946., 1947. gadā pieejamās materiālu tehnoloģijas, kā arī degvielas patēriņš padara Bretas starpkontinentālas raķetes projektu īstermiņā neīstenojamu, taču pārstrādāja šo teorētisko projektu, kuru pazīst kā «Keldysh Bomber», kas detaļās atšķīrās no Bretas projekta[18] un bija spārnotās raķetes V-350 «Burja» un vairākkārt izmantojamā kosmosa kuģa «Buran» pamatā[19].

Administratīvais darbs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1953. gadā Keldišu iecēla par PSRS Zinātņu Akadēmijas Lietišķās matemātikas institūta direktoru un vadīja padomju elektronisko skaitļošanas mašīnu attīstības programmu. No 1961. līdz 1975. gadam M. Keldišs bija PSRS Zinātņu Akadēmijas prezidents, kā tās vadītājs atbalstīja molekulāro bioloģiju un ģenētiku[20]. Ar Keldiša vārdu saista PSRS skaitļošanas tehnikas attīstību, viņš vadīja padomju skaitļošanas mašīnu kodolieroču un raķešu tematikai veidošanu sākot ar elektronisko skaitļojamo mašīnu «Strela». Nikolajs Boguļubovs un Sergejs Megreljans uzsvēra, ka «Keldišs pats nenodarbojās ar elektronisko skaitļojamo mašīnu radīšanas zinātniskajām problēmām, tomēr viņa loma PSRS skaitļošanas tehnikas vēsturē ir liela. Keldišs bija kā „galvenais valsts pasūtītājs“ jaunai skaitļošanas tehnikai»[21]. Vladimirs Arnolds liecina, ka Keldišs uzskatījis, ka Padomju Savienībā datori nav vajadzīgi, jo tādi brīnišķīgi matemātiķi kā Leonīds Kantorovičs visu, kas vajadzīgs padomju kodolieroču projektiem, izrēķina paši, turklāt Arnolds atcerējies, ka viņa māsa Ludmila Keldiša šajā sakarā sauca brāli par «zinātnes ģenerāli»[22]. 2005. gadā atslepenotie dati liecināja, ka Keldišs bija tas, kurš pieņēma lēmumu vienkārši plaģiatēt ASV datoru zinātnes sasniegumus; viņa atbildība ir tā, ka padomju rūpniecības un zinātnes vajadzībām kopēja ASV skaitļojamo mašīnu IBM-360, kas determinēja tālāko PSRS datorzinātnes attīstību. Krievijas Zinātņu akadēmijas skaitļošanas centra vadītājs Jurijsa Jevtušenko 2005. gada publikācijā atzīmē[23], ka šajā laikā komunistiskā Vācijas Demokrātiskā Republika pieņēma lēmumu orientēt savu rīpniecību uz IBM-360, tādā veidā parādījās projekts R-40 rūpnīcā «Robotron» Drēzdenē, kuru īstenoja Austrumvācijas speciālisti bez IBM piesaistīšanas, šis faktors tālāk spēlēja galveno lomu skaitļošanas tehnikas attīstībai sociālistiskajā nometnē, proti, 1966. gadā PSRS Zinātņu akadēmijas sēdē ar ministra Valērija Kalmikova un prezidenta Keldiša atbalstu pieņem vēsturisko lēmumu kopēt IBM-360, pret šo lēmumu uzstājās Anatolijs Doroņicins, Sergejs Lebedevs un Mihails Sulims, taču Keldišs bijis nelokāms - šajā programmā pārorientēja zinātniskos institūtus, rūpnīcas un daudziem nācās pārkvalificēties, augstskolu programmās iekļāva tiešo šo struktūru un sistēmas arhitektūru, bet citas skaitļošanas tehnikas virzienu attīstība apsīka. 1975. gada 26. novembrī bezalternatīvu izvēlē par PSRS Zinātņu akadēmijas prezidentu «ievēlēja» ģimenē vāciski runājošu zviedru izcelsmes ukraini, galma padomnieka atvasi, kaujās apbalvotu Vrangeļa armijas junkuru un Ivana Kurčatova vietnieku padomju atombumbas projektā, arī Trīskārtējo Sociālistiskā Darba varoni, četrkārtējo Staļina prēmijas laureātu LKP CK locekli Anatoliju Aleksandrovu. Tikai sešdesmit četru gadu vecumā tikt padomju valsts vadības atbrīvotam no ierastā ministra līmeņa amata Keldišam bija liels psiholoģisks trieciens.

Dzīves nogale[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēdējā dzīves posmā Keldišs smagi slimoja un cieta no depresijas. Keldiša mirstīgās atliekas atrada viņa automobilī «Volga» garāžā, viņa vasarnīcā Avramcevas akadēmiķu ciematiņā. Oficiālā versija ir, ka tā nav bijusi pašnāvība, bet sirdstrieka 1978. gada 24. jūnijā; šādu versiju atbalsta arī PSRS Valsts drošības komitejas pulkvede Jeļena Kozeļceva (1914-2010), Mihaila Lomonosova Maskavas valsts universitātes vadošā valsts drošības dienesta kuratore (1948-1980), kura bija pēdējais cilvēks dzīvē, ar kuru Keldišs runāja pa telefonu[24].

Bēres[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atvadīšanās no Keldiša notika 1978. gada 28. jūnijā PSRS Zinātņu akadēmijā, kur goda sardzē stāvēja PSKP CK Politbiroja locekļi, 29. jūnijā padomju valsts un partijas vadība organizēja akadēmiķim valsts vadītāja bēres, kas ietvēra arī sēru gājienu no PSRS Zinātņu akadēmijas, pīšļu novietošanu uz Sarkanās armijas lielgabala lafetes pie arodbiedrību nama, militārā eskorta procesiju sēru kortežā Maskavā, artilērijas zalvju salūtu un PSKP CK, PSRS APP un PSRS MP vadītāju no Ļeņina mauzoleja vadītu sēru mītiņu ar PSRS Bruņoto spēku parādi Sarkanajā laukumā, kur mirstīgās atliekas nesa apglabāt Kremlī pats PSKP CK ģenerālsekretārs Leonīds Brežņevs, PSKP CK Politbiroja locekļi Jurijs Andropovs, Konstantīns Čerņenko, Dmitrijs Ustinovs, Mihails Suslovs, Andrejs Gromiko, Viktors Grišins, Fjodors Kulakovs, Andrejs Kiriļenko un citi[25]. Keldišs ir viens no tikai simt divdesmit septiņiem visaugstākajiem pasaules komunistu vadoņiem, kas apglabāti blakus Staļinam Kremļa sienā[26].

Piemiņa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

PSRS pasta Keldišam veltīta marka (1981)

1978. gada 28. aprīlī Latvijas Komunistiskās partijas Rīgas pilsētas sekretāre, LKP CK zinātnes un mācību iestāžu nodaļas vadītāja, LPSR Augstākās Padomes priekšsēdētāja Valentīna Klibiķe, P. Stučkas LVU Cietvielu fizikas institūta direktors Juris Zaķis un LKP CK propagandas un aģitācijas nodaļas vadītājs Leonīds Freibergs[27] atklāja Mstislava Keldiša krūšutēlu viņa dzīves laikā pretim Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitātes ēkai. Pieminekli veidojis arhitekts Georgs Baumanis, skultpūru tēlnieks, Salaspils memoriāla un Pieminekļa Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem Uzvaras parkā Rīgā līdzautors Ļevs Bukovskis. Ar 1949. gada 3. marta PSRS Augstākās Padomes Prezidija rīkojumu iedibināja, ka divkārtējam Sociālistiskā Darba Varonim viņa dzimtajā vietā uzceļ bronzas krūšutēlu ar attiecīgu uzrakstu; PSRS APP ar slepenu 1956. gada 11. septembra rīkojumu šo statusu un medaļu «Sirpis un āmurs» Keldišam piešķīra par īpaša uzdevuma izpildi jeb ieguldījumu kodolieročos. Otrreiz statusu un medaļu «Sirpis un āmurs» piešķīra par PSRS kosmosa sasniegumiem, trešoreiz statusu un medaļu «Sirpis un āmurs» piešķīra faktiski PSRS Zinātņu akadēmijas prezidenta jubilejā, proti, par darbību zinātni pārvaldošās izpildvaras vadībā. Šie bija iemesli, kuru dēļ Rīgā pieminekli cēla dzīvam cilvēkam. 2018. gada 4. oktobrī Rīgas kanāla apstādījumu unikālā neievērotā zirgkastaņa (aesculus x neglectua) lūztot ievērojami traumēja Keldiša krūšutēlu, novirzot to no postamenta[28].

Arī ēkai Valdemāra (toreiz Gorkija) ielā 67 atklāta piemiņas plāksne Keldiša dzīves laikā.

1978. gada augustā PSKP Centrālā Komiteja un PSRS Ministru Padome pieņēma lēmumu par akadēmiķa M. Keldiša piemiņas sagabāšanu, ar šo PSKP CK lēmumu tika nolemts, ka Maskavā Varoņu alejā uzstādīs M. Keldiša krūšutēlu, PSRS Zinātņu akadēmijas lietišķās matemātikas institūtu nosauca viņa vārdā, pie PSRS Zinātņu akadēmijas uzstādīs otru krūšutēlu, bet institūta ēkā, Maskavas Valsts universitātē un pie nama, kur Keldišs dzīvoja Maskavā, uzliks piemiņas plāksnes, tieši ar PSKP CK lēmumu nolēma nosaukt kādu laukumu maskavā, kādu no PSRS Zinātņu akadēmijas zinātniskās pētniecības kuģiem un kādu ielu Rīgā. [29]

Vēlākie pieminekļi Keldišam atrodas Miusskas laukumā (skultptors V. Kilkovs) un Kosmonautu alejā Maskavā, memoriālās skulturalās plāksnes pie Lietišķās matemātikas institūta, Keldiša pētījumu centra, Maskavas Valsts universitātes un pie Keldiša mājas Kosigina ielā 8, Maskavā.

Keldiša vārdā 1980. gadā nosaukts Krievijas zinātniskās flotes flagmanis, Širšova okeanoloģijas institūta «Akademik Mstislav Keldysh», krāteris uz Mēness un viņa dzīves viena no Saules sistēmas mazajām planētām Nr. 2186[30].

1981. gadā Krievijas Zinātņu akadēmijas Mstislava Keldiša Lietišķās matemātikas institūtā atklāts memoriālais kabinets ar apbalvojumiem[31].

Maskavā Keldiša vārdā nosaukts laukums, ielas Žukovskā, Maskavas apgabalā, Šahtā Rostovas apgabalā un Ipatjevā Stavropoles apriņķī. Eiropas Savienībā nosaukta Akadēmiķa Mstislava Keldiša iela Rīgā.

Memorial plaque. Academician Keldysh. Riga.png
Академику Келдышу памятник в Москве.jpg
Piemiņas plāksne uz mājas,
kurā dzimis Mstislavs Keldīšs. Rīga.
Akadēmiķis Keldišs - piemineklis
Maskavā Miusskajas laukumā.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. "Akadēmiķim Mstislavam Keldišam — 100" no www.russkije.lv
  2. [Президент Академии наук СССР М.В. Келдыш. 100 лет со дня рождения]
  3. [Президент Академии наук СССР М.В. Келдыш. 100 лет со дня рождения]
  4. [Президент Академии наук СССР М.В. Келдыш. 100 лет со дня рождения]
  5. TASS «Akadēmiķa M. Keldiša bēres.», «Atvadīšanās no akadēmiķa M. Keldiša.», Cīņā, 1978, 30. jūnijs, Nr. 149, 2. lpp.
  6. TASS «Akadēmiķa M. Keldiša bēres.», «Atvadīšanās no akadēmiķa M. Keldiša.», Cīņā, 1978, 30. jūnijs, Nr. 149, 2. lpp.
  7. Williams, Robert Chadwell (1987). Klaus Fuchs: Atom Spy. Cambridge, Massachusetts: Harvard University Press. ISBN 0-674-50507-7. OCLC 15520151. pp. 70-73.
  8. Rhodes, Richard (1995). Dark Sun: The Making of the Hydrogen Bomb. New York: Simon & Schuster. ISBN 0-684-80400-X. OCLC 32509950. pp. 103-105.
  9. Владимир Астапкович «ТЕРМОЯДЕРНАЯ "СЛОЙКА": КАК АКАДЕМИЯ НАУК ПОМОГЛА СОЗДАТЬ В СССР СУПЕРБОМБУ», РИА Новости, August 12, 2018
  10. Владимир Астапкович «ТЕРМОЯДЕРНАЯ "СЛОЙКА": КАК АКАДЕМИЯ НАУК ПОМОГЛА СОЗДАТЬ В СССР СУПЕРБОМБУ», РИА Новости, August 12, 2018
  11. Президент Академии наук СССР М.В. Келдыш. 100 лет со дня рождения
  12. Вклад М.В. Келдыша в освоение космоса, c. 37
  13. James P. Duffy. Target: America — Hitler's Plan to Attack the United States. Praeger, 2004. 124. lpp. ISBN 0-275-96684-4.
  14. David J. Shayler. Women in Space — Following Valentina. Springer Verlag, 2005. 119. lpp. ISBN 1-85233-744-3.
  15. Mark Wade «Keldysh Bomber»
  16. Juhani Westman 2005, 2006 «Global Bounce».
  17. [www.astronautix.com/data/saenger.pdf Irene Sänger-Bredt, Sänger, Eugen «Deutsche Luftfahrtforschung UM 3538 - A Rocket Drive For Long Range Bombers», August 1944]
  18. Mark Wade «Keldysh Bomber»
  19. Евтифьев М.Д. долгий путь к «Буре» (о создании межконтинентальных крылатых ракет «Буря» и «Буран»). М.: Вузовская книга, 1999.
  20. TASS «Akadēmiķa M. Keldiša bēres.», «Atvadīšanās no akadēmiķa M. Keldiša.», Cīņā, 1978, 30. jūnijs, Nr. 149, 2. lpp.
  21. Боголюбов, Николай Николаевич, Мергелян, Сергей Никитович О математических работах М. В. Келдыша
  22. В. И. Арнольд: «Ответ Келдыша крайне меня удивил: он сказал, что „вычислить такие коэффициенты схем невозможно потому, что для этого нужны были бы большие компьютерные мощности, а у нас в стране их нет и не будет, потому что я доложил руководству, что стране компьютерную технику развивать незачем: американские атомные бомбы рассчитывались фон Нейманом при помощи компьютеров, а советские — такими замечательными математиками, как Канторович, который сумел и без компьютеров вычислить всё, что было нужно“». Интервью с В. И. Арнольдом на сайте Санкт-Петербургского математического общества. — С. 38, 39
  23. Евтушенко Ю. Г., Михайлов Г. М., Копытов М. А., Рогов Ю. П. 50 лет истории вычислительной техники: от «Стрелы» до кластерных решений. // В сб. 50 лет ВЦ РАН: история, люди, достижения. М.: ВЦ РАН, 2005 г. 320 с. ISBN 5-201-09837-1. С. 20.]
  24. 22 мая 2004 года Елене Борисовне Козельцевой исполнилось 90 лет, Новости разведки и контрразведки (Москва), N009-010, April 27, 2004
  25. TASS «Akadēmiķa M. Keldiša bēres.», «Atvadīšanās no akadēmiķa M. Keldiša.», Cīņā, 1978, 30. jūnijs, Nr. 149, 2. lpp.
  26. Mstislav Keldysh (1960-1981) Footage №22047
  27. «Izcilajam zinātniekam un novadniekam», Rīgas Balss, 1978, 29. aprīlis, Nr. 100, 3. lpp.
  28. Rīga dārzi un parki. «Neievērotā zirgkastaņa Aesculus neglecta 4.X ievērojami trāpa Keldiša piemineklim.»
  29. TASS «M. Keldiša piemiņas saglabāšana», Rīgas Balss, 1978, 27. augusts, 4. lpp.
  30. Президент Академии наук СССР М.В. Келдыш. 100 лет со дня рождения
  31. Президент Академии наук СССР М.В. Келдыш. 100 лет со дня рождения

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]