Nārsts

Parastās vardes (Rana temporaria) nārsts

Nārsts ir vairošanās process daudziem ūdensdzīvniekiem un abiniekiem, kad tie izlaiž ūdenī nobriedušas olšūnas (ikrus) un spermatozoīdu masu (pieņus). Pēc tam notiek dzimumšūnu ārēja apaugļošanās. Tas raksturīgs dažādu sistemātisko grupu dzīvniekiem: kaulzivīm, bezastainajiem abiniekiem, adatādaiņiem, gliemenēm, koraļļiem un citiem.

Ar terminu nārstošana saprot arī dzīvnieku reproduktīvo uzvedību, piemēram, migrācija uz tālām nārsta vietām (laši, nēģi), teritoriju aizsargāšana (abinieku tēviņi), ligzdu veidošana (stagari, foreles). Reizēm dzīvnieki iegūst jaunas ārējās pazīmes (krāsas, izaugumus vai citas struktūras). Nārstu ierosina vides apstākļu izmaiņas, dzīvnieku hormoni un feromoni.

Nārsta migrācijas

Vairums pieaugušo abinieku dzīvo uz sauszemes, taču katru gadu atgriežas ūdenī, lai vairotos. Dažām sugām tas notiek masveidā. Pētījumi rāda, ka dažādu sugu abinieki katru gadu atrod vienu un to pašu vairošanās vietu, vadoties pēc smaržas vai uztverot Zemes magnētiskā lauka izmaiņas. Dzīvnieku vairošanās aktivitāti stimulē temperatūras, nokrišņu daudzuma un dienas garuma kombinācija.

Arī zivīm nārsta vietas reti atrodas turpat, kur pieaugušie īpatņi pavada lielāko daļu gada. Nārsta vietām jābūt relatīvi drošām, kur var izšķilties apaugļotie ikri. Tas var būt sekls, saules sasildīts ūdens, kur nevar piekļūt lielie plēsēji. Dažas sugas nārsta migrācijas laikā veic ļoti lielus attālumus.

Anadromās zivis (laši, taimiņi, vimbas, zandarti u.c.) migrē no sālsūdens uz saldūdeni. Tuvojoties nārsta laikam, tās koncentrējas piekrastē upju grīvu rajonos un, kad ir nobriedušas, dodas pret straumi upēs.

Katadromās zivis migrē vairoties pretējā virzienā — no saldūdens uz sālsūdeni. Zināmākais piemērs ir Eiropas zutis. Zušu nārsta vietas, visticamāk, atrodas Sargasu jūrā. No ikriem izšķiļas kāpuri, kurus okeāna straumes pasīvi transportē atpakaļ uz Eiropu. Trīs gadu laikā sasniedzot Baltijas jūras rietumdaļu, kāpuri pārvēršas zušu mazuļos (stikla zušos). Tie pārvietojas gar jūras piekrasti, pakāpeniski attīstās par dzeltenajiem zušiem un iepeld saldūdeņos, kur pavada vairākus gadus — savas dzīves lielāko daļu. Vasaras otrā pusē un rudenī dzimumbriedumu sasniegušie īpatņi atkal sāk ceļu uz Sargasu jūru.

Virzoties upēs pret straumi, ceļotājzivis saskaras gan ar dabiskiem, gan cilvēku radītiem šķēršļiem, piemēram, hidroelektrostaciju dambjiem, kas neļauj zivīm nokļūt nārsta vietās. Ziemeļeiropā visapdraudētākā suga ir store (Acipenser sturio). Agrāk tā bija bieži sastopama upēs un jūras piekrastē, bet tagad visā Eiropā gandrīz pilnīgi izzudusi. Upju aizdambēšanas dēļ nav pieejamas vai ir iznīcinātas storu nārsta vietas — straujas, dziļas upes, kuru gultni sedz grants. Sugas izzušanu ietekmēja arī ūdens piesārņojums un pārāk intensīva zveja.

Arī ūdens līmeņa regulēšana, lai novērstu pavasara plūdus, ietekmē zivju nārstu. Regulētās ūdenskrātuvēs ūdens līmenis ziemas laikā parasti tiek pazemināts, tādēļ ledus guļ uz sausiem krastiem. Visvairāk cieš tās sugas, kuras nārsto rudenī, piemēram, sīga un repsis, jo ikri var nokļūt uz sauszemes vai pārklāties ar ledus kārtu.

Nārsta veidi

Jūras zivis, kuras dzīvo atklātos ūdeņos, parasti nērš daudz ikru. Ikri brīvi peld ūdenī kā planktona sastāvdaļa, un izdzīvo tikai neliela daļa no tiem. Jūras piekrastē dzīvojošās un saldūdens zivis nērš daudz mazāk ikru, jo tie atrodas uz grunts, ligzdā vai piestiprināti ūdensaugiem — labāk pasargāti no plēsējiem.

Pelaģiskās nārstotājas nārsto atklātā jūrā, galvenokārt tuvu ūdens virsmai. Tās parasti ir pelaģiskās zivis, piemēram, tunči un sardīnes. Dažas bentiskās zivis atstāj grunti, lai nārstotu pelaģiski, īpaši koraļļu rifu zivis, piemēram, papagaiļzivis. Pelagiskais nārsts nozīmē, ka ūdens straumes plaši izkliedē ikrus un kāpurus, jo tie satur eļļas pilienus vai tajos ir daudz ūdens, tādēļ tie ir peldoši. Negatīvā puse ir augsta mirstība, jo tos var viegli apēst plēsēji vai arī tie var aizplūst uz attīstībai nepiemērotām vietām. Mātītes kompensē, nēršot daudz olu un pagarinot nārsta periodus. Pelaģiskie nārstotāji, kas dzīvo koraļļu rifos vai to tuvumā, var nērst nelielu skaitu olu gandrīz katru dienu vairāku mēnešu laikā.

Bentiskās nārstotājas: nārsto jūras (vai ezera) dibenā vai tā tuvumā. Tās parasti ir bentiskās zivis, piemēram, mencas un plekstveidīgās zivis. Šīs sugas parasti neiesaistās sarežģītos riesta rituālos. Katrai mātītei seko vairāki tēviņi, kas apaugļo ikrus, kad tie tiek izlaisti ūdenī. Dažādas stratēģijas nodrošina, ka ikri un embriji paliek savā vietā un neaizpeld līdzi straumei. Ikri var pielipt viens otram vai pie substrāta, uz kā tie ir novietoti. Ikrus var nērst garās virtenēs, kas aptinas ap augiem vai akmeņiem.

Saldūdens zivis var iedalīt:

• litofilās zivis — sugas, kas nārsto uz cieta substrāta, piemēram, grants vai oļiem. Latvijas upēs šīs bentiskās zivis veido lielāko biomasas daļu (59%), un tām ir nepieciešami tīri, akmeņaini biotopi. Litofilo zivju piemēri ir foreles, taimiņš, alata, mailīte, bārdainais akmeņgrauzis, platgalve, vēdzele. Šāds nārstošanas veids ir arī apaļmutniekiem — nēģiem.
• fitofilās zivis — sugas, kas nārsto uz augiem. To nārsta substrāts ir dzīva vai atmirusi veģetācija. Šai grupai pieder plaudis, līdaka, asaris, rauda, ausleja, rudulis, karūsa un līnis. Latvijas upēs šī grupa veido 14% no zivju sabiedrību biomasas.

Katrai sugai nepieciešami noteikti nārstošanas apstākļi — ūdens temperatūra un sāļums, piemērots substrāts un citi.