Nacionālais konvents

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Aptuvens deputātu dalījums Konventa darbības sākumā. Jakobīņu "kalnam" 200, "Purvam" 389 un žirondistiem 160 vietas
Robespjēra gāšana 27. jūlijā
1795. gada 20. maijā Konventā ielauzās sankiloti, nogalinot vienu deputātu

Nacionālais konvents (franču:Convention nationale) bija Francijas Pirmās republikas vienpalātas parlaments, kas pastāvēja no 1792. gada 20. septembra līdz 1795. gada 26. oktobrim. Sākotnēji tajā bija 745 deputāti, kurus ievēlēja uz divu gadu termiņu. Konventa darbības laiks iezīmē Franču revolūcijas radikālāko posmu, republikas pasludināšanu un revolucionāro teroru Robespjēra vadībā.

Nepieciešamība ievēlēt Nacionālo konventu radās pēc tam, kad 1792. gada 10. augustā Parīzes radikāļu sacelšanās rezultātā tika gāzts karalis Luijs XVI un beidza pastāvēt 1791. gada septembra konstitūcijas ieviestā konstitucionālā monarhija. Francijas Likumdošanas sapulce pieņēma lēmumu, ka valsts nākotne jāizlemj jaunievēlētam konventam.

Vēlēšanas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Konventa vēlēšanas notika 1792. gada 2-6. septembrī. Par spīti 26. augustā pieņemtajām vēlēšanu likuma izmaiņām, kas paplašināja vēlētāju skaitu, tikai 11,9% balsstiesīgo vēlētāju piedalījās vēlēšanās. 75 no deputātiem bija bijuši Nacionālās Satversmes sapulces deputāti, un 183 bija bijuši Francijas Likumdošanas sapulces deputāti.

Deputātu skaits norādīts kā 745, citur 749. Vēl papildus 33 deputātu vietas bija piešķirtas aizjūras kolonijām; arī revolucionāro karu laikā okupētās teritorijas nosūtīja savus deputātus. Savas pastāvēšanas gados Konvents zaudēja daudzus deputātus, kas tika arestēti, izslēgti vai sodīti ar nāvi.

Atbilstoši reglamentam, ik pēc divām nedēļām ievēlēja jaunu Konventa prezidentu, un jau bijušos prezidentus varēja ievēlēt atkal uz nesecīgiem termiņiem.

Darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Konvents sākotnēji tikās jau ierastajā Manēžā, bet 1793. gada 10. maijā pārcēlās uz Tiljerī pils teātra zāli, kas bija atvērta apmeklētājiem, un kurā vairākas reizes ielauzās sankilotu dumpinieki.

Konvents uzņēmās arī izpildvaras funkcijas, tāpēc valsts pārvaldei izveidoja vairākas komitejas, zināmākās no kurām ir Sabiedrības glābšanas komiteja un Vispārējās drošības komiteja. Konventa pastāvēšanas laiku var iedalīt trīs posmos – mēreno žirondistu vara, radikālo jakobīņu "kalniešu" diktatūra un Termidora reakcija.

Konventa atklāšana notika 20. septembrī. 21. septembrī tas pieņem lēmumu par monarhijas izbeigšanu un 22. septembrī pasludināja republiku. Pirmie Konventa mēneši pagāja militāro uzvaru ēnā, kas vairoja revolucionāro karu atbalstošo žirondistu popularitāti. Līdz 1792. gada beigām franču armija bija padzinusi iebrucējus, pārgājusi valsts robežu, ieņēmusi Reinas kreiso krastu, Nicu un Savoju.

Diskusijas 1792. gada rudenī par gāztā karaļa Luija XVI likteni iezīmē galīgo šķelšanos žirondistu un "kalniešu" starpā. Mērenie "purva" deputāti, kas sākotnēji atbalstīja žirondistus, aizvien biežāk sāk balsot par "kalniešu" ierosinājumiem. Kad žirondisti uzstāj, ka karaļa sods jāizlemj tautas referendumā, Konvents noraida viņu ierosinājumu. Žirondistus sāk apvainot simpātijās pret monarhiju un gāzto karali.

1793. gada aprīlī žirondisti panāk vairāku "kalniešu" radikāļu arestu un izveido Divpadsmitu komiteju, lai izmeklētu radikālo Parīzes komūnu, tādējādi pret sevi vēršot galvaspilsētas sankilotu naidu. 31. maijā sankiloti iebrūk Konventā un neveiksmīgi pieprasa vadošo žirondistu padzīšanu. 2. jūnijā vēl lielākas sankilotu un Nacionālo gvardu pūlis ierodas pie Konventa un draud tajā iebrukt, ja žirondistus nepadzīs. "Kalniešu" deputāti aicina uzklausīt tautas balsi un izslēgt žirondistus. Pēc vairāku stundu diskusijām, 29 vadošos žirondistus izslēdz no Konventa un nosaka viņiem mājas arestu.[1]

Pēc Robespjēra gāšanas un sodīšanas ar nāvi, Konvents 1795. gadā pieņēma jaunu konstitūciju, kas izveidoja Direktoriju.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]