Nacionālā Satversmes sapulce

Satversmes sapulces ģerbonis ar devīzi "Likums un karalis".

Satversmes sapulces darba zāle, bijusī manēža

Jaunie Francijas departamenti

300 livru asignāts

Nacionālā Satversmes sapulce (franču: Assemblée nationale constituante) bija Franču revolūcijas pirmā posma augstākais likumdevēja orgāns, kas izveidojās 1789. gada 9. jūlijā uz karalim Luijam XVI nepaklausīgo Ģenerālštatu bāzes un pastāvēja līdz 1791. gada 30. septembrim, kad spēkā stājās 1791. gada konstitūcija un darbu sāka jaunā Francijas Likumdošanas sapulce.

Ņemot vērā haotisko politisko situāciju, Satversmes sapulces deputātu skaits svārstījās starp 1100 un 1300. Uz Ģenerālštatu sasaukšanu virkne deputātu vēl nebija ieradušies Parīzē, bet galīgais deputātu skaits sasniedza 1315, no kuriem 330 pārstāvēja garīdzniecību, 322 aristokrātus un 663 Trešo kārtu. Ja aristokrātu vidū dominēja vīrieši ar militāro pieredzi, tad Trešajā kārtā lielu daļu veidoja juristi.

Izveidošanās

1789. gada 17. jūnijā Ģenerālštatu Trešās kārtas deputāti pasludināja sevi par Nacionālo sapulci un aicināja tai pievienoties arī pārējās divas kārtas - baznīcas pārstāvjus un aristokrātus. Nacionālā sapulce, kā visu kārtu pārstāvniecība, sevi uzskatīja par varā līdzīgu karalim. 20 jūnijā Trešās kārtas deputāti, kam pievienojās 149 baznīcas pārstāvji un 2 aristokrāti, zvērēja neizklīst, kamēr nebūs pieņēmuši jaunu karalistes konstitūciju. Karalis, pēc neveiksmīga mēģinājuma deputātus padzīt, bija spiests pieņemt sapulces tālāku darbību, un 27. jūnijā pavēlēja arī pārējiem aristokrātu un garīdzniecības deputātiem iesaistīties tās darbībā. Ņemot vērā savu galveno mērķi - konstitūciju - sapulce 9. jūlijā sevi pārdēvēja par Nacionālo Satversmes sapulci.

Augstākais varas orgāns

Jau 14. jūlijā karaļa, deputātu un radikālās tautas konflikts noved pie Bastīlijas ieņemšanas, pēc šī datuma karaļa vara faktiski beidz pastāvēt, un Satversmes sapulce kļūst par augstāko varu valstī. Sapulce vienlaikus nodarbojās ar konstitūcijas sagatavošanu un valsts ikdienas pārvaldes jautājumiem.

Atšķirībā no Lielbritānijas parlamenta, kas tiekas nelielā zālē, vai ASV Satversmes sapulces, kurā bija 55 delegāti, Francijas parlaments ir milzīgs un tā sēdes ir atklātas skatītājiem. Zālē valda troksnis un deputātus bieži ietekmē zālē iebrūkošais pūlis. Sapulces veidošanās no kārtu Ģenerālštatiem un lielais deputātu skaits ātri noved pie frakciju rašanās un strīdiem par katru jautājumu. Lielā deputātu skaita dēļ, Sapulces darbs bija lēns. Deputātu reģistrācija aizņēma vairākas stundas, par katru jautājumu uzstājās vairāki desmiti runātāju. Sapulču zāles bija milzīgas, un runātājiem bija gandrīz jākliedz. Lai paātrinātu darbu, drīz tika izveidotas vairākas komitejas, kurām uzticēja atbildību par konkrētām politikas jomām.

Pēc kārtu dalījuma sabrukuma, deputāti sākotnēji dalījās:

• Labējie rojālisti, kas neko nevēlējās mainīt esošajā iekārtā.
• Monarhisti un nacionālisti, kas vēlējās izveidot Lielbritānijai līdzīgu konstitucionālo monarhiju.
• Kreisie patrioti, kas bija gatavi revolūciju un tautas tiesības attīstīt republikas virzienā.

Sapulces priekšsēdētājs atradās zāles vidū, un sāk veidoties dalījums "labajos" un "kreisajos", radikālajiem deputātiem sēžot pa kreisi, bet konservatīvajiem, pa labi no priekšsēdētāja galda. Kārtu atšķirību zudums noved pie tā, ka aktīvākie jaunu reformu ierosinātāji bieži nāk no garīdzniecības un aristokrātijas deputātu vidus.

Feodālisma beigas

4. augusta vakarā Sapulce sāk apspriest jautājumu par īpašuma tiesību neaizskaramību, kas aktualizējies pēc zemnieku nemieriem provincēs. Deputāti sāk kritizēt pastāvošo īpašumu un privilēģiju sistēmu, un aizrautībā pieņem virkni dekrētu, kas pilnībā izbeidz feodālismu Francijā. Visu pieņemto lēmumu pierakstīšana, verifikācija un publiskošana aizņēma nedēļu, bet galvenie no tiem ir: visu veidu dzimtbūšanas atcelšana, senjoru privilēģiju izbeigšana, medību ierobežojumu atcelšana, desmitās tiesas aizvietošana ar nodokli, visu kārtu vienlīdzība nodokļu priekšā, tiesības visiem pilsoņiem ieņemt valsts un armijas amatus, pilsētu un provinču privilēģiju atcelšana, aizliegta valsts un tiesu amatu pirkšana, izbeigta baznīcas nodevu sūtīšana Romas pāvestam. Sapulce arī pavēl izkalt piemiņas medaļu un pasludina karali par "franču brīvības atjaunotāju".

Ātrais reformu kurss skar visus valsts iedzīvotāju slāņus, radikalizē pilsētnieku nabadzīgāko daļu, kas sāk mēģinājumus ietekmēt valsts varu, kas joprojām atrodas aristokrātijas un buržuāzijas rokās. Aristokrātijas un baznīcas privilēģiju likvidēšana rada aizvien dziļākus Francijas konfliktus ar katoļu baznīcu un pārējām Eiropas monarhijām.

Hronoloģija

1789.

• 4. augusts, feodālās sistēmas atcelšana. Izbeidza baznīcas, muižnieku, pilsētu viduslaiku tiesības un dažādās nodevas.
• 23. un 24. augusts, reliģijas un vārda brīvības pasludināšana.
• 26. augusts, Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarācijas pieņemšana.
• 6. oktobris, pēc sieviešu marša uz Versaļas pili, karalis un Satversmes sapulce piekrīt pārcelties uz Parīzi.
• 19. oktobris, pirmā Satversmes sapulces tikšanās Parīzē.
• 2. novembris, katoļu baznīcas īpašumu nacionalizācija.
• 9. decembris, administratīvā reforma, Francijas teritorija tiek sadalīta 83 departamentos.
• 19. decembris, sākas papīra naudas, asignātu druka.
• 24. decembris, Protestantiem piešķir tiesības ieņemt valsts amatus.

1790

• 13. februāris, klosteru likvidēšana.
• 23. februāris, mācītājiem turpmāk baznīcās jānolasa Sapulces dekrēti.
• 28. februāris, atceļ muižniecības monopolu uz virsnieku amatiem armijā.
• 19. jūnijs, izbeigta aristokrātisko titulu lietošana.
• 12. jūlijs, garīdzniekiem turpmāk jāzvēr uzticība valstij.
• 28. jūlijs, Sapulce neļauj austriešu armijai šķērsot Francijas teritoriju lai apspiestu revolūciju Habsburgu Nīderlandē (Beļģijā).
• 16. un 24. augusts, tieslietu sistēmas reforma.
• 4. septembris, Nekēru atlaiž no finanšu ministra amata, Sapulce turpmāk kontrolē finanses.
• 21. oktobris, trikolors kļūst par valsts karogu.
• 31. oktobris, likvidētas iekšējās provinču muitas barjeras.

1791

• 3. janvāris, garīdzniekiem, tai skaitā Sapulces deputātiem, pavēl 24 stundu laikā zvērēt uzticību valstij. Lielākā daļa atsakās to darīt.
• 2. marts, likvidē cunftes.
• 3. aprīlis, lēmums par Panteona izveidošanu.
• 16. maijs, sapulce apstiprina Robespjēra ierosinājumu neļaut esošajiem deputātiem kandidēt uz jauno Likumdošanas sapulci.
• 14. jūnijs, aizliedz strādnieku biedrības un streikus.
• 20. jūnijs, karaliskās ģimenes bēgšana no Parīzes.
• 25. jūnijs, sardzes pavadībā karali nogādā atpakaļ uz galvaspilsētu, kur tam atņem pilnvaras.
• 9. jūlijs, no valsts bēgušajiem aristokrātu emigrantiem pavēl divu mēnešu laikā atgriezties valstī, vai zaudēt visus īpašumus.
• 17. jūlijs, Marsa lauka slaktiņš, apspiežot radikāļu demonstrāciju.
• 18. jūlijs, demonstrāciju un dumpju aizliegums. Marats un Dantons bēg.
• 3. septembris, jaunās konstitūcijas pieņemšana.
• 13. septembris, karalis formāli piekrīt konstitūcijai.
• 27. septembris, verdzības atcelšana Francijas teritorijā, taču tas neattiecas uz kolonijām. Pilsoņa tiesību piešķiršana ebrejiem.