Pāriet uz saturu

Nazarijs Jaremčuks

Vikipēdijas lapa
Nazarijs Jaremčuks
Назарій Яремчук
Galvenā informācija
Dzimis 1951. gada 30. novembrī
Valsts karogs: Padomju Savienība Rivņas ciems, Vižnicjas rajons, Čerņivcu apgabals, Ukrainas PSR, PSRS (tagad Karogs: Ukraina Ukraina)
Miris 1995. gada 30. jūnijā (43 gadu vecumā)
Valsts karogs: Ukraina Čerņivci, Ukraina
Žanri Ukrainas popmūzika, mūsdienu tautas mūzika, rokmūzika
Nodarbošanās dziedātājs, mūziķis
dziesmu autors
aktieris
Instrumenti vokāls, mandolīna
Darbības gadi 1969–1995
Izdevēji Мелодия

Nazarijs Jaremčuks (ukraiņu: Назарій Назарович Яремчук, dzimis 1951. gada 30. novembrī, miris 1995. gada 30. jūnijā) bija ukraiņu dziedātājs. 2021. gada augustā viņam pēc nāves tika piešķirts apbalvojums "Ukrainas Varonis".[1][2][3]

Līdz pat savai nāvei 1995. gadā Jaremčuks bija viens no Ukrainas iemīļotākajiem dziedātājiem, Ukrainas tautas mākslinieks. Pēc nāves viņam piešķīra Ukrainas Tarasa Ševčenko Nacionālo balvu. Viņu bieži dēvēja par Ukrainā iecienītāko dziedātāju[4] un "lakstīgalu no Bukovinas".[5]

Jaremčuks galvenokārt bija pazīstams ar savu repertuāru ukraiņu valodā. Kopā ar Vasilu Zinkeviču un Volodimiru Ivasjuku viņš bija pirmais dziedātājs, kurš dziedāja dzimtajā valodā padomju TV mūzikas festivālā Песня года. Uzstājoties Ukrainas vokāli instrumentālajā ansambļa Смерічка sastāvā Jaremčuks pirmais popularizēja tādas dziesmas kā "Червона рута" un "Водограй".

Arī Jaremčuka bērni kļuvuši pazīstami mūziķi. Viņa divi vecākie dēli Dmitro Jaremčuks un Nazarijs Jaremčuks abi saņēmuši Ukrainas Tautas mākslinieka nosaukumu. Meita Marija Jaremčuka kļuvusi par dziedātāju un pārstāvēja Ukrainu 2014. gada Eirovīzijas dziesmu konkursā.

Dzīvesgājums

[labot | labot pirmkodu]

Agrīnais periods

[labot | labot pirmkodu]
Nazarija Jaremčuka dzimtā māja mūsdienu Vižnicjā

Jaremčuks piedzima kā jaunākais no trim bērniem Nazarija Jaremčuka un Marijas Darijivnas ģimenē Rivņas ciematā (mūsdienās Vižnicjas daļa) Čeremošas upes krastā. Tēvs nomira 1963. gadā, kad Jaremčukam bija tikai divpadsmit gadi. Māte nolēma sūtīt viņu uz internātskolu Vižnicjā. Tur viņš sāka interesēties par kormūziku un mandolīnas spēlēšanu. Viņš pārgāja uz vidusskolu, lai pabeigtu izglītību.[6]

Dziedātāja karjera

[labot | labot pirmkodu]

1969–1974: Darbība grupā Смерічка

[labot | labot pirmkodu]
Vižnicjas kultūras nams, kur Jaremčuks pirmo reizi mēģināja kopā ar grupu Смерічка

1969. gadā Jaremčuks pabeidza vidusskolu un mēģināja iestāties Čerņivcu Valsts universitātes Ģeogrāfijas fakultātē, taču viņa mēģinājums bija neveiksmīgs. Viņš sāka strādāt par seismogrāfistu armijā.[7] Pateicoties dienestam armijā, viņš varēja iestāties autovadītāju kursos Vižnicjas Kultūras namā.[6] Tur kā skatītājs viņš izdzirdēja vokāli instrumentālā ansambļa Смерічка mēģinājumu. Jaremčukam radās vēlēšanās pievienoties ansamblim. Kad grupas muzikālais vadītājs Ļevko Dutkivskis dzirdēja Jaremčuka balsi, viņu uzaicināja grupā par dziedātāju kopā ar Vasilu Zinkeviču.[8]

Grupa Смерічка kļuva populāra vietējā mērogā, izdeva savu pirmo ierakstu.[9] Kopā ar pāris citiem ansambļiem un jauno dziedātāju Sofiju Rotaru Смерічка piedalījās muzikālā filmā Червона рута, pēc populārās Volodimira Ivasjuka dziesmas ar tādu pašu nosaukumu. Tomēr filmas uzņemšanas laikā 1971. gada augustā Jaremčē, Ivanofrankivskas apgabalā, Jaremčuku piemeklēja personiska traģēdija. Nomira viņa māte, kad Jaremčukam bija tikai 19 gadu. Sākotnēji nebija skaidrs, vai Jaremčuks pabeigs filmēšanu, jo pastāv huculu sēru tradīcijas.[10] Beigās tomēr Jaremčuks palika filmā. Viņš spēlēja Ivasjuka vadītā ansambļa solistu un izpildīja dziesmu "Незрівнянний світ краси". Papildus tam Jaremčuku varēja dzirdēt kā vokālistu dziesmās "Червона рута", "Міла моя" un "Водограй".

1972. gada pavasarī grupu Смерічка uzaicināja piedalīties televīzijas mūzikas konkursa ukraiņu versijā, kas bija viens no pirmajiem padomju talantu šoviem. Grupa atteicās dziedāt krievu valodā, Jaremčuks izpildīja divas dziesmas ukraiņu valodā. Beigās Смерічка un vēl otra grupa, kas uzstājās tikai ukraiņu valodā, kļuva par uzvarētājiem. 1973. gada janvārī grupu Смерічка uzaicināja uzstāties padomju TV mūzikas festivālā Песня года un tā izpildīja skaņdarbu "Водограй'".[8]

Pēc tam Смерічка kļuva par profesionālu ansambli un strādāja Čerņivcu filharmonijā.[11]

Grupa Смерічка sāka plaši koncertēt Padomju Savienībā un pat uzstājās Marijas pilī Kijivā padomju līdera Leonīda Brežņeva priekšā.[12]

Tomēr grupa Смерічка kļuva pārāk populāra Ukrainā, un padomju varas iestādes izlēma, ka no grupas jāatsakās.[13] Grupa sāka saņemt draudus, un bija mēģinājumi izraisīt strīdu starp Jaremčuku un Zinkeviču. 1975. gadā Igaunijas televīzijas kompānija Ivanofrankivskā uzņēma televīzijas filmu ar grupu, bet filma tika aizliegta līdz pat Padomju Savienības beigām, jo ​​likās pārāk nacionālistiska. Zinkevičs aizbrauca uz Lucku, savukārt Jaremčukam uzteica dzīvokli Čerņivcos.[14]

1975–1981: Solo panākumi

[labot | labot pirmkodu]

Tomēr Ļevko Dutkivskis pārliecināja filharmonijas vadību, un Jaremčukam atkal tika piešķirts dzīvoklis, un viņš varēja atgriezties darbā filharmonijā.[14] Aptuveni tajā pašā laikā, 1975. gadā, Jaremčuks absolvēja Čerņivcu universitātes Ekonomiskās ģeogrāfijas nodaļu. Lai gan viņam tika piedāvāts turpināt studijas doktorantūrā, viņš atteicās par labu muzikālajām aktivitātēm.[15]

Jaremčuks atgriezās grupā Смерічка, savukārt Vasilu Zinkeviču sākotnēji nomainīja Deivids Stepanovskis. Šajā sastāvā grupa 1977. gadā izdeva albumu ar Dutkivska dziesmām.[16] Tomēr ansambļa sastāvs pastāvīgi mainījās, un grupas popularitāte samazinājās, savukārt Jaremčuks kļuva populārāks kā solists.

1978. gadā Jaremčuks saņēma Ukrainas Nopelniem bagātā mākslinieka titulu.[15] Vienlaikus viņam tika piešķirts Tautu draudzības ordenis.[17]

Redzot, ka grupai nepieciešama labāka muzikālā vadība, Jaremčuks lūdza Dutkivski atgriezties filharmonijā.[14] Dutkivskis atgriezās un pieņēma radikālus lēmumus attiecībā uz ansambli, atstājot tikai Jaremčuku un Pavlo Dvorski.

1979. gada pavasarī Jaremčuku sasniedza ziņas, ka Volodimirs Ivasjuks ir atrasts miris neskaidros apstākļos. Nedomājot par iespējamām sekām savai karjerai, Jaremčuks kopā ar Dutkivski piedalījās protestus saistībā ar Ivasjuka bērēm Ļvivā un bija vieni no pirmajiem, kas nolika ziedus.[14]

1979. gadā Jaremčuks lūdza Dvorskim komponēt viņam dziesmu "Стожари". Tā kļuva par vienu no Jaremčuka pirmajiem solo hitiem 1981. gadā.[18] Gadu vēlāk Jaremčuks izdeva savu pirmo LP ierakstu "Незрівнянний світ краси", kas nosaukts pēc dziesmas, ko viņš dziedāja filmā "Червона рута".[19] 1981. gadā Jaremčuks filmējās filmā "Червона рута: desmit gadi kopā ar Vasilu Zinkeviču un Sofiju Rotaru".[20]

1982–1991: Grupas Смерічка muzikālais vadītājs

[labot | labot pirmkodu]
Jaremčuka māja Čerņivcos, kur viņš sāka dzīvot 20. gs. astoņdesmito gadu beigās

1982. gadā Jaremčuks kļuva par jauno grupas Смерічка muzikālo vadītāju pēc tam, kad Dutkivskis pameta grupu strīdu dēļ par tās turpmāko virzību.[14] Jaremčuka vadībā Смерічка' piedzīvoja atdzimšanu. Tikmēr Jaremčuks iepazinās ar vairākiem jauniem komponistiem un dziesmu autoriem, kas 20. gadsimta astoņdesmitajos gados nedaudz mainīja viņa stilu.

Jaremčuks piedalījās 1982. gada padomju televīzijas filmā Ulybki Nechiporovki, atveidojot jūrnieku. Filmā viņš izpildīja dziesmas, ko sarakstījuši Raimonds Pauls, Aleksandrs Zlotņiks, Jurijs Ribčinskis.[20] Viena no dziesmām šajā filmā, Zlotņika un Ribčinska sarakstītā "Сіно, зелене сіно", kļuva par vienu no Jaremčuka pazīstamākajām dziesmām.[21]

Ļvivas vietējā televīzija šajā laikā uzņēma vairākus mūzikas videoklipus un Jaremčuka uzstāšanās. Ar šīs televīzijas starpniecību Jaremčuks un Смерічка tika attēloti filmā 1984. gadā.[22] 1990. gadā tā pati televīzija pārraidīja muzikālu filmu, kurā piedalījās tikai Jaremčuks.[23]

1987. gadā Jaremčukam tika piešķirts Ukrainas Tautas mākslinieka nosaukums.[15]

1991–1994: Koncerti ārzemēs

[labot | labot pirmkodu]

1991. gada 19. augustā Ukraina pasludināja neatkarību no Padomju Savienības, ko Jaremčuks vēlāk nosauca par "laimīgāko dienu savā dzīvē".[15] Jaunā neatkarība un Aukstā kara beigas ļāva Jaremčukam ceļot uz ārzemēm un ārpus bijušās Varšavas pakta zonas. Laikā no 1991. līdz 1993. gadam Jaremčuks uzstājās ukraiņu diasporai Ziemeļamerikā un Latīņamerikā. Diasporai viņš veltīja dziesmu "Leleka z Ukrayiny".[24]

Vienā no saviem koncertiem Kanādā Jaremčuks pirmo reizi satika savu vecāko pusbrāli Dmitro, kurš tobrīd jau pusgadsimtu dzīvoja Vinipegā. Amerikas Savienotajās Valstīs Jaremčuks iepazinās ar amerikāņu-ukraiņu dziedātāju Kvitku Cisiku.[25]

Šajā periodā Jaremčuks pārsvarā strādāja kopā ar Oleksandru Zlotniku, Vadimu Kirišenko un Mihailo Tkaču, izdodot tādas dziesmas kā "Chuyesh mamo", "Batko i maty" un "Rodyna".[24]

1994–1995: Pēdējie koncerti, slimība un nāve

[labot | labot pirmkodu]

1994. gada beigās Jaremčuks dažu mēnešu laikā zaudēja 20 kg. Draugs un komponists Jurijs Ribčinskis 1995. gada sākumā koncerta laikā pamanīja, ka Jaremčuks ir slims. Toreiz diagnoze vēl nebija noteikta, un Ribčinskis palīdzēja Jaremčukam ceļot uz Kanādu, kur varēja atrast labāku veselības aprūpi. Jaremčuks tika ievietots slimnīcā, kur viņam konstatēja kuņģa vēzi.[26]

1995. gada martā Jaremčukam veica operāciju, tomēr pārāk vēlīnā stadijā, lai varētu būt pārliecība par tās efektivitāti.[7] Atgriežoties Ukrainā, Jaremčuks uzstājās vairākos koncertos un ierakstīja savu pēdējo dziesmu par godu Volodimiram Ivasjukam. Jaremčuks turpināja aktīvi uzstāties līdz 1995. gada jūnijam. Starp viņa pēdējiem uzstāšanās reizēm bija dziesmas "Rodyna" izpildījums Kijevas dienā.[24] Viņa pēdējā ierakstītā uzstāšanās bija vakarā, kas veltīts Jurija Ribčinska daiļradei, kur viņš pusi dziesmas izpildīja, apsēdies uz skatuves. Divas nedēļas pēc tam Jaremčuks pēdējo reizi uzstājās nelielā korporatīvā pasākumā.[26]

1995. gada 30. jūnijā, 43 gadu vecumā, Jaremčuks nomira savās mājās Čerņivcos.[26]

Atsauces

[labot | labot pirmkodu]
  1. ↑ Olena Duniak. «Буковинцю Яремчуку посмертно присвоїли звання "Герой України"». suspilne.media. Suspilne, 2021. gada 24. augusts. Skatīts: 2021. gada 6. decembris.
  2. ↑ «Своїм співом він піднімався до зірок: 70 років тому народився видатний співак Назарій Яремчук». fakty.ua. Fakty. 2021. gada 28. novembris. Skatīts: 2021. gada 6. decembris.
  3. ↑ «Назарій Яремчук – Герой України. Донька легендарного співака назвала людей, які лобіювали нагороду для батька». glavcom.ua. 2021. gada 27. septembris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 6. decembris. Skatīts: 2021. gada 6. decembris.
  4. ↑ «МАРИЯ ЯРЕМЧУК гость Аллы Крутой в программе "Добро пожаловать!"». YouTube. 2020. gada 29. decembris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2025-01-23. Skatīts: 2021. gada 11. februāris.
  5. ↑ «Феномен Назарія Яремчука». Vilne Zhittya. 2016. gada 23. decembris. Skatīts: 2021. gada 11. februāris.
  6. 1 2 «Воспоминания Назарий Назариевич Яремчук». Ivasyuk.org.ua. «Страницы памяти Владимира Ивасюка». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 29. marts. Skatīts: 2021. gada 11. februāris.
  7. 1 2 Elena Kandyak. «Он так мало прожил: биография и колоритные песни легендарного певца Назария Яремчука». Showbiz.24tv.ua, 2019. gada 30. jūnijs. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 19. aprīlis. Skatīts: 2021. gada 11. februāris.
  8. 1 2 Praskovya Nachayeva. «Прерванная песня». Den', 2006. gada 29. novembris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 19. aprīlis. Skatīts: 2021. gada 11. februāris.
  9. ↑ «ВІА "Смерічка" - диск-міньйон 1970 р.». YouTube. Українська естрада. 2014. gada 22. aprīlis. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2024-05-14. Skatīts: 2021. gada 11. februāris.
  10. ↑ «Назарій Яремчук Місія позначена Небом». YouTube. 2011. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2024-12-17. Skatīts: 2026-04-12.
  11. ↑ Taras Korniyuk. «Назарий времен Карпат». Ivasyuk.org. Газета «Украина молодая» №246, 2004. Skatīts: 2021. gada 11. februāris.
  12. ↑ Nataliya Feshchuk. «Брежнев отблагодарил за "Червону руту" красными гвоздиками». KP.ua. Komsomolskaya Pravda. Skatīts: 2021. gada 11. februāris.
  13. ↑ Nataliya Feshcuk. «Заслушавшись выступлением ансамбля "Смеричка" в прямом эфире, руководство центрального телевидения СССР на 15 минут задержало программу "Время"». Ivasyuk.org.ua. Gazeta Fakty. Skatīts: 2021. gada 11. februāris.
  14. 1 2 3 4 5 Nataliya Feshchuk. «"Івасюк зізнався, що стиль "Смерічки" його захопив"». Zbruc.eu, 2017. gada 13. jūlijs. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 31. decembris. Skatīts: 2021. gada 11. februāris.
  15. 1 2 3 4 Darina Yaremchuk. «Назарій Яремчук». Pisni.org.ua. Skatīts: 2021. gada 13. februāris.
  16. ↑ «ВІА "Смерічка" - Пісні Л.Дутковського (EP 1977)». YouTube. Українська естрада. 2014. gada 19. maijs. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2025-05-27. Skatīts: 2021. gada 13. februāris.
  17. ↑ «НАЗАРИЙ ЯРЕМЧУК». Kino-theatre.ru. Skatīts: 2021. gada 13. februāris.
  18. ↑ «Історія пісні: "Стожари" - хіт для всіх поколінь». Song.inter.ua. Inter. 2014. gada 13. jūlijs. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 24. oktobris. Skatīts: 2021. gada 13. februāris.
  19. ↑ «Назарій Яремчук та ВІА "Музики" - Незрівнянний світ краси (1980)». YouTube. Українська естрада. 2014. gada 15. aprīlis. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2024-09-23. Skatīts: 2021. gada 13. februāris.
  20. 1 2 «ФИЛЬМОГРАФИЯ». Kino-teatr.ru. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2023. gada 8. aprīlis. Skatīts: 2021. gada 13. februāris.
  21. ↑ Olena Kandyak. «Він так мало прожив: біографія та колоритні пісні легендарного співака Назарія Яремчука». Shobiz.24tv.ua, 2019. gada 30. jūnijs. Skatīts: 2021. gada 17. februāris.
  22. ↑ «Муз. фильм "Поёт ВИА "Смеричка" (1984)». YouTube.com. 2014. gada 3. decembris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2023-05-24. Skatīts: 2021. gada 17. februāris.
  23. ↑ «Назарій Яремчук - Зоряна ніч (фільм-концерт)». YouTube.com. Українська естрада. 2017. gada 28. novembris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2025-09-28. Skatīts: 2021. gada 17. februāris.
  24. 1 2 3 Tetyana Polishchuk. «Назарій ЯРЕМЧУК: обірваний політ». Den', 2001. gada 22. novembris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 8. oktobris. Skatīts: 2021. gada 18. februāris.
  25. ↑ Aleksandr Marushchak, Irina Nesenyuk. «Сыновья Назария Яремчука: "Мы не слышали от папы слов: «Боже, за что мне все это?!"». Novaya Gazeta, 2010.
  26. 1 2 3 Tatyana Chebrova. «После операции в канадской клинике Назарий ЯРЕМЧУК написал в дневнике: "Межа життя — 43... П'ять годин проходила екзекуцiя. Лiкар сказав, що раку бiльше нема..."». Bulvar.com.ua.

Ārējās saites

[labot | labot pirmkodu]
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Nazarijs_Jaremčuks&oldid=4473265"