Balsīgums

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Nebalsīgi)

Balsīgas skaņas ir tādas, kuru izrunas laikā notiek balss saišu vibrācija.[1] Balsīgums ir viena no fonoloģiskajām šķīrējpazīmēm.

Latviešu valodā (kā daudzās citās valodās) patskaņi (to vidū diftongi), puspatskanis /j/ un skaneņi vienmēr ir balsīgi, šīm skaņām kopīga ir to augstā sonoritāte (t. i., balss plūsmas neaizšķērsotība).[2] Troksneņiem savukārt pastāv balsīgu un nebalsīgu variantu opozīcija.

Līdzīga situācija ir starptautiskajā fonētiskajā alfabētā, kur plaši izplatītajiem nebalsīgajiem troksneņiem ir pašiem savas zīmes (piemēram, /p t k//b d g/ nebalsīgi varianti). Reti sastopamu nebalsīgu skaņu apzīmēšanai izmanto aplīti zem burta, piemēram, /u̥/ vai aplīti virs burta, ja tam ir apakšgarums, piemēram, /j̊/.

Reti sastopamas nebalsīgas skaņas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sonorantas skaņas (to vidū patskaņi un skaneņi) vairumā valodu ir tikai balsīgas, taču pastāv valodas ar nebalsīgiem patskaņiem un skaneņiem.

Japāņu valodas vārda suki ("patikšana") izruna cittautietim varētu izklausīties kā /ski/, taču vērojot runātāja muti būtu novērojama mutes forma, kas raksturīga nenoapaļotajam augsta mēles pacēluma pakaļējās rindas patskanim [ɯ], kas ir japāņu /u/ vērtība, bet bez balss saišu vibrācijas, tādējādi smalkākā fonētiskā pierakstā šādu izrunu varētu pierakstīt kā [sɯ̥ki] ar nebalsīgu patskani /u/.

Japāņu valoda gandrīz vienmēr pieprasa atvērtas zilbes, aizguvumu, internacionālismu un īpašvārdu pierakstā tie var kļūt grūti atpazīstami, piemēram, フレイベルガ Fureiberuga, taču ar nebalsīgu /u/ izrunu ir iespējams tos realizēt tuvāk to oriģinālajai izrunai, piemēram, /freiberga/ (jeb [fɯ̥reiberɯ̥ga]).

Mokšu valodā pastāv nebalsīgas versijas sonorantajiem /r rʲ l lʲ j/. Attiecīgi /r̥ r̥ʲ l̥ l̥ʲ j̊/, ko ortogrāfijā apzīmē ar ⟨рх, рьх, лх, льх, йх⟩, piemēram, марь (mar') "oga", марьхть (mar'xt') (dsk.) "ogas".

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Valodniecības pamatterminu skaidrojošā vārdnīca. Rīga. 2007. Balsīgs: Fonoloģijā — tāds, kas norāda, ka šādas skaņas izrunai raksturīga balss saišu vibrācija. Viena no fonoloģiskajām šķīrējpazīmēm. Piemēram, latviešu literārajā valodā patskaņi un divskaņi, kā arī līdzskaņi b, d, dz [dz], dž [dʒ]. g, ģ [ɟ], j, l, ļ [ʎ], ņ [ɲ], r, v, z, ž [ʒ] ir balsīgi [+ balsīgi], bet . [ts], č [tʃ], h [x], k, ķ [c], p, s, š [ʃ], t ir nebalsīgi [– balsīgi].
  2. «Distinktīvās jeb šķīrējpazīmes un fonēmu dabiskās grupas». Skatīts: 2013. gada 25. novembris. Sonorantajiem līdzskaņiem latviešu valodā nav nebalsīgo līdzskaņu opozīcijas. Pēc sonoritātes skalas pašas sonorantākās skaņas latviešu valodā būtu patskaņi un [ j ], bet sonorantāki par citiem līdzskaņiem ir arī skaneņi jeb sonanti [ r, l, ļ, m, n, ņ ], savukārt [ v ] jau pieslejas [ - sonorantajām ] skaņām, kaut arī atrodas robežjoslā [sal. Markus D., 2000., 9. – 18. lpp.].