Neomarksisms

Neomarksisms ir filozofiska un sociālteorētiska kustība, kas attīstījās 20. gadsimtā, reinterpretējot un paplašinot klasiskā marksisma idejas, pielāgojot tās jaunajiem sociālajiem, ekonomiskajiem un politiskajiem apstākļiem. Neomarksisti kritizē tradicionālā marksisma ekonomisko determinismu un pievērš lielāku uzmanību kultūrai, ideoloģijai un cilvēka subjektivitātei sabiedrības struktūru veidošanā.

Neomarksisms radās kā reakcija uz klasiskā marksisma un dialektiskā materiālisma ierobežojumiem, it īpaši attiecībā uz valsts lomu, kultūras un ideoloģijas nozīmi, kā arī darbaļaužu revolūcijas nenotikšanu attīstītajās kapitālistiskajās valstīs, kā Marks bija paredzējis. Tā vietā, lai tikai koncentrētos uz ekonomisko bāzi un šķiru cīņu, neomarksisti pievērsās arī citiem sociālajiem faktoriem, piemēram, rasismam, dzimtes attiecībām un masu kultūrai.

Neomarksisms ir būtiski ietekmējis dažādas akadēmiskās disciplīnas, tostarp socioloģiju, kultūras studijas, politikas zinātni un ekonomiku. Tas ir devis ieguldījumu tādās jomās kā postkoloniālās studijas, feministiskā teorija un kritiskā rasu teorija. Mūsdienās neomarksisms bieži tiek izmantots kā teorētisks instruments, lai analizētu neoliberālisma, korporatīvā kapitālisma un sociālās nevienlīdzības ietekmi.

Galvenie neomarksisma virzieni un pārstāvji

• Frankfurtes skola – viena no ietekmīgākajām neomarksisma tradīcijām, kas apvienoja marksismu ar kritisko teoriju, Freida psihoanalīzi un socioloģiju. Tās pārstāvji, piemēram, Teodors Adorno, Makss Horkheimers un Herberts Markūze, analizēja, kā kultūra, masu mediji un ideoloģija kalpo kapitālisma saglabāšanai un nomāc individuālo kritisko domāšanu.
• Antonio Gramši un hegemonijas teorija – Gramši uzsvēra kultūras un ideoloģijas nozīmi, attīstot hegemonijas koncepciju, kas skaidro, kā valdošā klase saglabā varu, kontrolējot idejas un kultūras institūcijas. Viņa darbs par "kultūras hegemoniju" ir bijis nozīmīgs ne tikai marksistiem, bet arī plašākai kritiskās teorijas un sociālo zinātņu jomai.
• Lūiss Altisērs un struktūrālais marksisms – Altisērs kritizēja tradicionālo marksismu par pārmērīgu ekonomisko determinismu un ierosināja teoriju par "ideoloģiskajiem aparātiem", kas palīdz saglabāt esošo sociālo kārtību caur izglītību, reliģiju un masu medijiem.
• Neomarksistiskā politiskā ekonomija – tādi domātāji kā Imanuels Volerstīns un Deivids Hārvijs analizēja globālo kapitālismu, uzsverot nevienlīdzību starp attīstītajām un jaunattīstības valstīm un pētīja, kā kapitālisma sistēma rada strukturālas problēmas un sociālo netaisnību.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Neomarksisms.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)