Nereliģiozitātes attēlojums kartē pēc procentuālā sadalījuma no iedzīvotāju skaita
Nereliģiozitāte, arī nereliģiskums, ir reliģiskās piederības, reliģiskās ticības vai reliģiskās prakses neesamība, vājināšanās vai noraidīšana. Tas ir plašs jumta jēdziens, kas aptver dažādas nostājas, identitātes un pasaules uzskatus, tostarp ateismu, agnosticismu, reliģisko skepticismu, racionālismu, sekulārismu, reliģisku vienaldzību, nepiederību nevienai reliģiskai kopienai, kā arī dažādas nereliģiska garīguma formas. Nereliģiozitāte ne vienmēr nozīmē aktīvu neticību dievam, dieviem vai pārdabiskajam. Ateisms parasti saistīts ar neticību dievībām, agnosticisms — ar uzskatu, ka zināšanas par dievišķo vai pārdabisko nav droši iegūstamas, savukārt sekulārisms bieži apzīmē reliģijas nošķiršanu no valsts, politikas vai citām sabiedriskās dzīves jomām. Daudzi nereliģiozi cilvēki sevi identificē kā ateistus vai agnostiķus, taču citi vienkārši nepieder nevienai reliģijai, nepraktizē reliģiskus rituālus vai neuzskata reliģiju par būtisku savas identitātes daļu. Daļa no viņiem vienlaikus saglabā garīgus uzskatus vai atsevišķas reliģiskas prakses.
Mūsdienu pasaulē nereliģiozitāte ir plaši izplatīta parādība, īpaši sekularizētās sabiedrībās, lai gan tās izpausmes un sabiedriskā nozīme dažādās valstīs būtiski atšķiras. Reliģiski nepiederīgie jeb tā dēvētie nones veido vienu no lielākajām reliģiskās identitātes kategorijām pasaulē. Šajā grupā ietilpst cilvēki ar ļoti atšķirīgu attieksmi pret ticību, reliģiju un garīgumu, kurus vieno reliģiskās piederības trūkums. Nereliģiozitāte kā akadēmisku pētījumu objekts plašāku uzmanību sāka piesaistīt tikai 21. gadsimta sākumā, un līdz aptuveni 2010. gadam par šo tēmu bija publicēts salīdzinoši maz zinātnisku pētījumu.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Nereliģiozitāte.
