Neverbālā komunikācija

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Neverbālā komunikācija ir sazināšanās bez vārdiem, izmantojot tādus līdzekļus kā acu skatienu, mīmiku, žestus, pozas, pantomīmu, balsi - tās intonāciju, pauzes, fizisko distanci, izvietojumu telpā, apģērbu.

Paralingvistiskie līdzekļi jeb neverbālā uzvedība un cilvēka ārējais izskats var kalpot ne tikai kopā ar vārdiem, bet arī kā patstāvīga cilvēka saskarsmes valoda. D. Kārnegi ir teicis, ka „cilvēka sejas izteiksme ir daudz nozīmīgāka par drēbēm, kas ir mugurā”. Pedagoģe un psiholoģe Jeļena Kovzeļeva ir teikusi, ka distance ir viens no svarīgākajiem faktoriem labai sarunai. Tas, kā cilvēks jūtas saskarsmes laikā — brīvi vai saspringti, ir atkarīgs no tā, kāda ir distance starp partneriem. Amerikāņu zinātnieki, savos pētījumos parādīja, ka distance starp cilvēkiem ir atkarīga ne tikai no sarunu partnera statusa, dzimuma, vecuma, tautības un etniskām pazīmēm, bet arī no temperamenta īpašībām. Tā, piemēram, intravertā tipa cilvēkiem piemīt īpašība sarunājoties atrasties lielākā attālumā no sarunas partnera, nekā ekstraverta tipa cilvēkiem.[1] Amerikāņu zinātnieks E. Holls izdala četras distances vai attālumus, ko ievēro sarunas partneri: intīmo (līdz 0,5 m), personisko (0,5 — 1,2 m), sociālo (1,2 — 3,7 m) un publisko (3,7 m un vairāk) distanci. Taču viss nav tik viennozīmīgi. Ir pētījumi, kas liecina, ka distanci, kuru, piemēram, dāņu pāris uzskata par normālu sociālu kontaktu, amerikāņi tulko kā seksuālu uzmākšanos.

Ir pieradīts, ka verbāli partnerim tiek nodota mazākā informācijas daļa, daudz lielāka informācijas daļa (līdz 60 - 80%) tiek sniegta ar visdažādāko neverbālās komunikācijas zīmju palīdzību.[2]

Neverbālā komunikācija tiek uz skatīta par nozīmīgākās informācijas "nesēju", jo cilvēks tikpat kā nespēj kontrolēt neverbālās komunikācijas norisi pretēji verbālajai komunikācijai, kas attīstās vienlaikus ar apzināto psihi; bet ikdienas dzīvē mēs par maz pievēršam tai uzmanību, uzskatot, ka ar vārdu var translēt visu. Ar vārdu var izsmeļoši nodot faktus, bet ne vienmēr iespējams izteikt jūtas. Neverbālā komunikācija ir pakļauta cilvēka psihes neapzinātajam līmenim, tāpēc tajā ir daudz mazāk apziņas radītu, mākslīgu, nepatiesu, stereotipisku elementu. Daudz vieglāk ir samelot ar vārdiem nekā ar acu skatienu vai pozu. Neverbālā komunikācija ir mūsu patiesās būtības izpausme.

Neverbālās komunikācijas līdzekļi jeb komunikācijas informatīvās sistēmas ir:

  • komunikācijas laika un telpas strukturēšana;
  • vizuālais kontakts;
  • ķermeņa valoda;
  • runas ekspresija;
  • empātija.

Katrai no šām neverbālās komunikācijas sistēmām ir sava valoda: arī neverbālā informācija partnerim tiek sniegta kodētā veidā. Šie kodi ir jāmācās atšifrēt, jo tie piešķir papildus jēgu paziņojumam, kas pateikts verbāli. Visas piecas neverbālās komunikācijas informatīvās sistēmas ļoti bieži darbojas vienlaicīgi, un tāpēc precīzai neverbālās komunikācijas izpratnei nepietiek ar viena koda atšifrēšanu, bet jāņem vērā visdažādāko kodu kombinācijas konkrētajā komunikācijas brīdī. Tikai šo kodu kombinācija dod mums pilnīgu informāciju, tikai tās kontekstā precīzāk izprotama katra atsevišķa koda nozīme.[3]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]